Francisko Franko Bahamonde (04.12.1892 - 20.11.1975) dzimis Spānijā, Ferolas pilsētiņā, kas bija Spānijas ziemeļu galvenā jūras bāze. Viņa vecāki Marija Pilāra Bahamonte un Nikolass Franko Salgado bija andalūziešu izcelsmes, kas pēc apprecēšanās 1890. gadā pārcēlās uz Ferolu. Franko ģimene bija saistīta ar militāro pasauli jau 6. paaudzē, līdz ar to arī Franko ģimenes atvasēm nebija šaubu arī par savu nākotnes izvēli. Francisko bija 2 jaunāki brāļi (Nikolass – vēlāk armijas virsnieks un diplomāts; Ramons – Gaisa Spēku pilots) un 2 jaunākas māsas, kas arī darbojās armijā.
Pēc iznīcinošā Spāņu-Amerikāņu kara 20. gs. sakumā Francisko, pretēji tēva mudinājumiem nogaidīt un iestāties Jūras akadēmijā, 1907. gadā patvaļīgi pievienojās Spāņu Sauszemes spēkiem un iestājās Kājnieku Akadēmijā Toledo. Pabeidzis akadēmiju un ieguvis leitnanta pakāpi, 1911. gadā Franko tika aizkomandēts uz Maroku, kur tikko bija sākusies smagā un Spānijai sākotnēji neveiksmīgā Rifas kauja (1909-1927). Armijā Franko bijis ļoti impulsīvs un brīžiem pat neapdomīgs, bieži izdarīja ātrus un bezjēdzīgus lēmumus: pavēlējis saviem karavīriem karot smagos laika apstākļos un bieži atstājis sev padotos bez miega vai pārtikas. Pēc daudzām veiksmīgi aizvadītām kaujām Franko, jau būdams visu laiku jaunākais majors Spānijas armijā, 1917. gadā atgriezās dzimtenē, lai ārstētu gūto ievainojumu.
Franko apmetās Ovjedo, kur pašmācības ceļā nopietni pievērsās sevis izglītošanai. It īpaši viņu interesēja tēmas, saistītas ar ekonomiku un politiku, kā arī sociālie, jo sevišķi viena tēma: iespējamā masonu un komunistu sazvērestība pret Spānijas valdību, suverenitāti un valstiskajām interesēm. Franko uzskatīja, ka galveno tautas ienaidnieku - spāņu masonu un komunistu - kodolu veido etniskās minoritātes - baski, galīsieši, katalonieši, u.c. -, kas noteiktām metodēm „jānoved pie kārtības”. …
