Fransisko Goija ir ļoti būtiska figūra spāņu mākslā. Kaut arī Goija dzīvoja un strādāja 18. un 19. gadsimta mijā, viņš bieži vien tiek dēvēts par modernisma tēvu, gleznotāju, kas spēcīgi ietekmējis Pikaso un citus nākamo paaudžu māksliniekus.
Goija bija ļoti īpatnēja, daudzpusīga un pretrunīga personība. Šīs īpašības spilgti atainojās viņa darbos - ne Spānijas, ne Eiropas mākslā kopumā nav viņam līdzīgu mākslinieku. Tādēļ ir gandrīz neiespējami Goijas daiļradi raksturot konkrēta mākslas virziena ietvaros. Tajā samanāmas gan simbolisma, gan reālisma, gan romantisma un modernisma iezīmes. Goijas radošās darbības loks ir ļoti plašs: stājglezniecība, sienu gleznojumi, freskas, kartoni karaliskajai gobelēnu manufaktūrai, grafikas - zīmējumi, oforti, litogrāfijas.
No dzimtās Aragonas nokļuvis Madridē, Goija vairāk nekā desmit gadus (ar pārtraukumiem) darināja zīmējumus, gleznojumus un rakstu paraugus Karaliskajai gobelēnu manufaktūrai. Laikā no 1775. līdz 1791. gadam Viņš uzgleznoja vairāk nekā 63 darbus Eskoriāla un Pardo pils gobelēniem. Visreālistiskākie un kompozicionāli izcilākie šī perioda darbi ir gobelēnu paraugu sērija par gadalaiku tēmu (1786).
Būdams galma gleznotājs, Goija gleznoja ne tikai karaļnama, bet arī baznīcas pasūtījumus. Viņš radīja daudz reliģiska satura darbus, gleznoja freskas Madrides un Saragosas (īpaši agrīnajā daiļrades posmā, kad Goija tikko bija atgriezies no Itālijas, kur iepazinās ar itāļu reliģisko mākslu) dievnamos. Sākumā tajos jaušama klasicisma loma, tomēr vēlāk Goijas spēcīgā personība un radošais gars nomāca tā iezīmes.…
