Franču revolūcija, tās sekas

Lai ieviestu jaunu nodokli finansiālā kraha novilcināšanas nolūkā, Luijs XVI 1789. gada maijā sasauca ģenerālštatus – karalistes visu trīs kārtu pārstāvju sapulci. Monarha neizlēmība jautājumā par trešās kārtas divkāršošanu ģenerālštatos saniknoja trešo kārtu: tā demonstratīvi aizgāja no sēdes, pasludinot sevi par Francijas Nacionālo sapulci. Sekojot Ruso idejām, trešās kārtas pārstāvji 1789. gada 20. jūnijā bumbotavā nodeva zvērestu izstrādāt Francijas satversmi, ko izdarīja tikai 1791. gadā, par valsts iekārtu nosakot ierobežotu monarhiju. Šis notikums bija Lielās Franču revolūcijas sākums. „Franču revolūcija norisinājās trijās fāzēs, un pirmā no tām datējama ar laiku no 1789. gada jūnija līdz 1792. gada augustam.”1 1789. gada jūnijā karalis, aristokrātija un Nacionālā sapulce debatēja par iespējām stabilizēt situāciju Francijā. Parīzes vēlētāji, kurus īso bikšu dēļ sauca par bezbiksaiņiem (sankilotiem), nodibināja pilsētā pagaidu valdību un brīvprātīgo miliciju.2 Lai tiktu pie ieročiem tie 1789. gada 14. jūlijā devās uz Bastīliju (viduslaikos celts cietoksnis cietuma vajadzībām, taču tobrīd izmantota kā šaujamieroču noliktava), kura pārvaldnieks, baidīdamies no pūļa, atklāja uguni, nogalinot 98 cilvēkus.3 Par atbildi pūlis ieņēma Bastīliju un nocirta galvu tās pārvaldniekam.…