Pašā grāmatas sākumā Bēkons pasaka, ka cilvēks ir tikai dabas kalps un līdz galam iejaukties dabā nevienam nav līdz šim sanācis un nevienam tas vispār nav pa spēkam. „Daba tiek uzveikta vienīgi tai paklausot” (33). Lai iespiestos dabas iekšienē nepieciešama precīzāka un labāka intelekta darbība, viņš uzsver, ka ar intelektu vien nepietiek, jo to vajag izkopt, tādējādi, manuprāt, pasakot, ka nepietiek vien ar to, ka cilvēks ir gudrs, ja neizkopsi savu gudrību ar to nepietiks. Viņš saka, ka zinātnes ļaunums ir tas, ka mēs cildinam pārāk daudz prātu, bet nemeklējam tam palīdzību.
Tālāk Bēkons stāsta par 2 patiesības ceļiem un skaidro to atšķirības. 1. ir ceļš, kas no sajūtām ved pie faktiem un vispārīgām aksiomām no kā izdarot slēdzienus nokļūst pie vidējām aksiomām. Bēkons paskaidro, ka šis ir ceļš, pa kuru iet šobrīd un pie kā pieder arī intelekts. Savukārt, 2 ceļu Bēkons nosauc par patieso ceļu, kas ir līdz šim neizmēģināts un aksiomas tiek izsecinātas no sajūtām un faktiem. Abu ceļu atšķirības Bēkons skaidrojot uzsver, ka abos ceļos svarīgas ir aksiomas, bet 1. ceļā tikai nedaudz pieskaras faktiem un vairāk balstās uz sajūtām, bet 2. ceļā pakāpenisko domājot un izsecinot no vienas domas nonāk pie otras un gala rezultātā nonāk pie galvenās aksiomas.
Pirmo reizi grāmatā elkus Bekons piemin 23 aforismā un tie ir prāta elki , kas neko daudz neatšķiras no dievišķā prāta idejām, ko viņš paskaidro kā tukšus aizspriedumus un patiesas zīmes dabā.
…
