‘’Kristietību dēvē par līdzcietības reliģiju.’’ Līdzcietības dēļ pastiprinās un daudzkāršojas spēka zaudējumi, ko dzīvei nodara jau pašas ciešanas. Līdzcietība pārsvītro attīstības likumu, kas ir selekcijas likums. Tā piešķir drūmu un šaubīgu aspektu pašai dzīvei.
Šī depresīvā un infekciozā dziņa noliedz instinktus, kas cenšas saglabāt dzīvi un paaugstināt tās vērtību.
‘’Ļauno likteni vajag aplūkot tuvumā, vēl labāk – to pašam pārdzīvot.’’
‘’Es piesaku karu teologu instinktam.. Ko teologs atzīst par patiesu, tam jābūt aplamam: šis izteikums gandrīz der par patiesības kritēriju. Teologa dziļākais pašsaglabāšanās instinkts aizliedz realitāti kaut vienā punktā atzīt vai pat tikai pieminēt.’’
‘’Tikumam jābūt mūsu pašu atradumam, mūsu intīmajai pašaizsardzībai un nepieciešamībai; jebkurā citā veidā tas ir bīstams.’’
‘’Dziļākie izdzīvošanas un augšanas likumi pieprasa pretējo: lai katrs atrod savu tikumu, savu kategorisko imperatīvu. Tauta iet bojā, ja sajauc savu pienākumu ar pienākuma jēdzienu vispār.’’
‘’Kad cilvēkam ir svēts uzdevums, piemēram, uzlabot, izglābt, atpestīt cilvēci, kad viņš sirdī nes dievību, kad kalpo par viņpasaules imperatīvu ruporu, tad ar šo misiju vien jau atrodas ārpus visiem saprātīgajiem vērtējumiem – pats jau svētīts ar šādu uzdevumu, pats jau būdams augstākais kārtas tips!’’
‘’Visas metodes, visi mūsu tagadējās zinātnes priekšnoteikumi gadsimtiem ilgi tikuši nicināti, to dēļ cilvēks bija izslēgts no saskares ar ‘’krietniem’’ ļaudīm, - viņš bija ‘’Dieva ienaidnieks’’, ‘’patiesības nicinātājs’’.’’
‘’Mēs vairs neatzīstam cilvēka izcelsmi no ‘’gara’’, no ‘’dievības’’, mēs esam nostādījuši viņu atpakaļ starp dzīvniekiem. Mūsu acīs viņš ir stiprākais dzīvnieks, jo ir pats viltīgākais: tā sekas ir viņa garīgums.’’
…
