Lai sekmīgi veiktu ģenealoģijas analīzi, ir ļoti svarīga nekļūdīga datu ievākšana. Pretējā gadījumā analīzē parādās pretrunas, piemēram, bērnam nevar būt dominantā pazīme, ja tās nav vismaz vienam no vecākiem. Ievācot datus, jāievēro noteiktas likumsakarības:
• Jānoskaidro, vai pētāmā pazīme parādās ģimenē parādās pirmo reizi, vai tās parādīšanās ir nejauša, vai pētāmā pazīme sastopama vairākkārt un ir raksturīga attiecīgās ģimenes pārstāvjiem;
• Jāizdala personas, kurām pētāmā pazīme piemīt un jānoskaidro tās ekspresivitāte (stiprums, izteiktība);
• Jānoskaidro, pie kura pazīmju iedzimtības tipa tās pieder;
• Jānoskaidro, pa kuru ģenealoģijas līniju (mātes vai tēva) pazīme tiek pārmantota;
• Ja iespējams, izdarīt prognozi, kā pētāmā pazīme varētu izpausties nākamajās paaudzēs;
• Pētot pazīmes, noteikt ne tikai fenotipu (organisma pazīmju kopums), bet arī genotipu (organisma hromosomās lokalizēto gēnu kopums);
• Ja pētāmā pazīme ir slimība, ir svarīgi izstrādāt profilaktisku pasākumu plānu, ņemot vērā cilvēka individuālās un ģimenei raksturīgās ģenētiskās īpatnības.
Veicot ģenealoģisko analīzi ir iespējams saskatīt likumsakarības dažādu slimību izplatībā kādā dzimtā, kā arī veikt prognozi, kuram no pēctečiem varētu rasties attiecīgie veselības traucējumi. Analizējot ģenealoģiju, var sastapties gan ar gēnu patoloģijām, gan hromosomālajām patoloģijām, kā, piemēram, Dauna sindroms. …
