Gotikas stils ir radies Ziemeļu Francijā 12.gs.vidū un sasniedz savu augstāko uzplaukumu 13.gs. 1.pusē. Termins „ gotika” ir radies Apgaismības laikmetā, kas apzīmēja visu Viduslaiku mākslu, taču tas neguva pozitīvu atzinību. Gotika attīstījās valstīs, kur valdīja katoļu ticība, un gotika ka stils bija saistīta ar augstākiem spēkiem, ar bezgalību un mūžību. Pilsētas tika apbūvētas ar lieliem mūriem, kas tika rotāti ar torņiem ar sarežģītiem elementiem.
Runājot par renesanses arhitektūru - tā bija jauno laiku celtniecības pamatakmens, jo visa nākamā Eiropas arhitektūra bija tikai renesanses arhitektūras principu tālāka attīstība. Tieši renesansē radās jaunais pilsētas ēku daudzstāvu modelis, kā arī baznīcu jaunie tipi un ēku fasāžu rotājumu sistēmas, tika izgudroti arī jaunie ķieģeļu un koka segumi. Tomēr ziemeļu renesansē visas šīs lietas ienāca tikai 16. gadsimtā, jo līdz tam laikam arhitektūrā dominēja gotika.
Gotikas mākslas būtība koncentrējas Dionīsija darbā "Theologia mystica", kurā viņš raksta: "Dievs ir gaisma, tā nav radīta, un visa radība ir līdzdalībniece tajā. Visuma centrā ir avots, kas spīd un veido lejup plūstošu kaskādi, un arī gaisma, ko izstaro augstākā būtne un kas saista visu uz pasaules." Šī koncepcija ietver jaunās, Sužēra radītās, Francijas mākslas modeli - šeit dominē gaismas saspēle, starojuma plūsma un vieglums. Šis vieglums, kurš tika panākts ar precīziem ģeometriskiem aprēķiniem, ticīgajiem nozīmēja vien to, ka gaisma pati koncentrējas īpašos priviliģētos reģionos, kas ir Dieva izraudzīti. Ļoti liela nozīme bija dārgakmeņiem - katram no tiem tika piedēvētas savas īpašības; tie piešķīra telpai vēl lielāku gaišumu, kas norādīja uz to maģisko spēku.…
