Kopumā analizētais teksts liecina par to, ka laikā, kad tika izdota šī grāmata, mēs pamazām sākām attālināties no tradicionālās izglītības, vecās paradigmas uz jauno, progresīvo izglītību. Man šķita, ka brīžiem grāmatas saturs izvēršas pretrunīgs – no vienas puses autori akcentē jaunās paradigmas idejas, taču paralēli tam pauž tā laika valdošās ideoloģijas uzsvarus. Taču tas visticamāk ir skaidrojams ar to, ka padomju laikā nedrīkstēja klaji vērsties pret valdošo ideoloģiju un pastāvošo kārtību. Grāmatas autori arī daļēji uz to norāda, uzsverot, ka “skolotājam vienmēr un it visā jāpatur prātā izglītības galvenais mērķis, kā arī jāievēro partijas un valdības lēmumi par skolu un jaunās paaudzes komunistisko audzināšanu” (2, 30). 1985.gadā spēkā bija 1974.gadā pieņemtais likums par tautas izglītību, kurš noteica, ka “tautas izglītības mērķis Padomju Savienībā ir sagatavot augsti izglītotus, vispusīgi attīstītus, aktīvus un apzinīgus komunistiskās sabiedrības cēlājus [...], kas cienītu padomju likumus un sociālistisko tiesisko kārtību [...], kas spētu sekmīgi strādāt dažādās saimnieciskās, sociālās un kultūras celtniecības sfērās [...]” (3). Šeit atklājas vēl kāda vecās paradigmas ideja, ka izglītības iegūšana ir pamats darba dzīvei, nevis, kā ir pēc jaunās paradigmas, ka skolas izglītība ir tikai bāze tālākai izglītībai, mūžizglītībai. Lai gan grāmatas tekstā un tā laika izglītības likumā dominēja idejas par radošas un aktīvas personības veidošanu, tas vēl nenozīmē, ka tās tika īstenotas arī praksē. Vismaz ne tā, kā mēs to izprotam šodien, jo, kā norāda prof. D.Blūma, Padomju Savienības idejām bija savdabīga izpratne. Piemēram, cilvēki savu radošumu drīkstēja izpaust tikai tad, ja tas veicināja komunisma attīstību, radošums bija reglamentēts. Tas pats par aktivitāti – no vienas puses, katra iedzīvotāja pienākums bija aktīvi piedalīties komunisma attīstībā, bet tanī pašā laikā, visus lēmumus pieņēma Komunistiskā partija, aktivitāte nozīmēja vien citu pieņemtu lēmumu izpildīšanu (1, 15).
…
