Lai gan Grieķija ir valsts ar senu un godājamu pagātni, tai piemīt dziņa sevi pastāvīgi pārveidot.
Ārzemniekiem nevajadzētu noturēt par patriotisma trūkumu īpašību, ko parasti dēvē par pilsonisko bezatbildību. Mīlestība pret savu valsti ir iemiesota grieķu reliģijā, valodā un spēcīgajā pagātnes izjūtā.
Viņu īstie priekšteči meklējami Bizantijā, kuras gars grieķu institūcijās un paražās ir saglabājies gadsimtiem ilgajā svešu varu valdīšanas laikā. Grieķu mentalitātes patiesais mājoklis ir nevis Atēnas, bet Konstantinopole.
Katrs mēģinājums piekārt šai tautai kādu kopīgu etiķeti un sabāzt visus grieķus vienā maisā lemts neveiksmei, jo grieķu rakstura būtiskā iezīme ir individualitāte. Grieķi tik ļoti lolo un sargā savu pārspīlēti uzpūsto ego, ka jebkura kolektīva uzņēmuma pastāvēšana apdraudēta. Vienotības brīži ir reti – uz tādiem grieķi spējīgi vienīgi brīžos, kad briesmās ir visa tauta vai notikusi nacionāla mēroga kataklizma. Turklāt Grieķijā visi tik dedzīgi alkst pēc izvēles brīvības, ka likumu apiešana kļuvusi par mākslas nozari, un grieķi praktiski nespēj saprast, ko nozīmē jēdzieni “disciplīna”, “rīcības saskaņošana”.
Grieķu dzīve ir ļoti vienkārša. Tai nav raksturīga sociālā hierarhija. Sabiedrības pamatvienība ir ģimene.
Darba attiecības ir politizētas, tajās nav noteiktas struktūras un valda konfrontācija. Darba ministrija kontrolē darba samaksas struktūru, izdodot attiecīgu dekrētus. Lai atalgotu labus darbiniekus un atturētu mainīt darbu, uzņēmumiem, jāmaksā dažāda veida papildatlīdzība, prēmijas un jāveicina lojalitāte.…
