6.Literārajā darbā ir senatnīga, sarunvaloda, un atbilstoša laikmetam, bet ne poētiska un literāra valoda. Lielākoties izmantoti internacionālismi, visbiežāk no krievu, piemēram, tīfs, vaļenki, pagones, partizanka, samojedi, pravda utt., kā arī no angļu , piemēram, lančs, vai arī franču valodas, piemēram, karabīne, grenadieri, intendantūra u.c., kas raksturo kara laiku. Lietoti arī vecvārdi, piemēram, sarausīt, šāsdienas pelde, ratu grambas, cimbole u.c. Daudzi žargonvārdi, piemēram, rēc, noņērgāt u.c. arī veido asociācijas par cilvēku inteliģenci un apkārtējo vidi.
7.Romānam piemīt tēlainās izteiksmes līdzekļi. Metaforas, piemēram, „Šausmu dvēsele”, „Asiņaini pirksti žņaudz smadzenes” utt., epiteti- „Sarkanā dūmaka”, „Maigs laiks”, kā arī personifikācijas- „Nakts baidās rīta ausmas”, „Zari stiepj savus lapotos pirkstus”, „Dzirnas maļ sirdzis”, un salīdzinājumi- „Vārdi kā veca mūžība”, „Asiņu sārtums saplok kā mirstošas sirds pēdējie puksti” utt. Ir izmantota arī ironija. Iespējams, tādā veidā tiek radīts vieglums, kas novirza no teksta nopietnības un smaguma. Tekstā tēlainās izteiksmes līdzekļi labāk atspoguļo darbības vietas vai tēlus un palīdz labāk uztvert rakstnieka domu.
8.Teksta rašanos ietekmējusi paša autora dzīve. Izdzīvotās sāpes un naids, iespējams, likās izklāstījuma vērtas, lai atklātu patieso vēsturi, tās notikumu gaitu.
…