Arturs bija devies uz Sōlas salu darba meklējumos. Viņa darbadevējs Misters Vainraits bija gadus 50 vecs. Viņa mati bija jau mazliet iesirmi, viņa seja izskatījās dižciltīga, viņš bija mazliet apvēlies. Viņam piederēja Sōlas sala, kurā bija 170 iedzīvotāji, viesnīca, veikals un 2 zvejas kuteri. Arturs tika pieņemts par palīgstrādnieku par parasto algu. Kopā ar priekšstrādnieku Fredu viņi devās pie darba. Abi pagāja garām ļoti skaistai sekretārei, Freds piebilda, ka viņa neesot domāta Arturam. Freds aizdomīgi nosmējās, it kā šai lietā zinātu ko vairāk, tikai negribētu to teikt. Arturs iekārtojās kalpotāju galā, viņa istaba atradās pašā gaiteņa galā ar logu uz ziemeļiem un uz pagalmu. Pusdienās Arturs satika pārējos kalpotājus. Pie galda neviens nepievērsa Arturam uzmanību. Pēc pusdienām Arturu uzrunāja Ričards, zivju vīrs, kurš nodomāja, ka Arturs ir no Polijas.
Artura pirmais darbs bija lauka ecēšana. Freds izteicās, ka uz salas esot vēl kāds latvietis, kurš strādājot uz zvejas kuģa. Darbs Arturam vedās ļoti labi. „Biju dabūjis darbu tieši tādā vietā, kur es jau sen biju vēlējies kādu laiku dzīvot, man bija jumts virs galvas un klāts galds ēdienu reizēs.” Garām brauca Vainraits, kurš Arturu pasveicināja. Ecējamais lauks nebija pārāk liels. Tādu bija viegli apstrādāt.
„Šogad bija agrs pavasaris. Kaut arī jūras vējš bija ass, pret sauli pagrieztais vaigs stingri manīja tās siltumu. Zeme bija krietni apžuvusi. Kailajos kokos manīja dažādus putnus, kas lēkāja un laidelējās pa zariem, un viens otru trenkāja, un, pēc knābju plātīšanas spriežot, arī čivināja, vīteroja vai kaut kā citādi trokšņoja un izkliedza savu prieku.
Savādi sākās pavasaris Anglijā. Tas neatnāca tik strauji kā mūsu dzimtenē. Reizēm šķita, ka še visi 4 gadalaiki būtu sajukuši, tikai dažās dienās ņēma pārsvaru viens un tad atkal otrs. Zemkopim te bija vieglas dienas. Art varēja visu cauru gadu, un sēšanai bija laika veselus 9 mēnešus – no septembra līdz maijam.”…
