Galvenie secinājumi.
Dzīve ir spēle, kuru veido daudzas spēlītes. Tas ir daudz un dažādas, apzinātas un neapzinātas, taču, pateicoties veiktajam novērojumam, varu teikt, ka tās ir viegli novērojamas. Jauniešiem, pat veicot grupas darbu, bija nepieciešams veidot saskarsmi, socializēties vienam ar otru, noteikt darba mērķus, atsvešināties no savas subjektivitātes, un noteiktā laika posmā rādīt šo saskarsmes ceļā radīto rezultātu. Un tas ir tikai vienas lekcijas uzdevums… No tā izriet, ka ik dienas vienam jaunietim nākas piedalīties vairākās spēlēs, kuras pieprasa saskarsmi ar citiem indivīdiem, bet tas ir ļoti raksturīgi cilvēcei, jo indivīdiem ir tieksme uz saskarsmi un sadarbību kopīgu mērķu pildīšanai. „ Dzīves nopietnībā cilvēki sarunājas kaut kāda satura dēļ, viņi vēlas izklāstīt vai arī izprast, savstarpēji vienoties. Saskarsmes spēlē runāšana kļūst par pašmērķi kā izklaidēšanās māksla ar saviem mākslinieciskajiem likumiem” . Un tas arī redzams jauniešu grupas darbā, jo runāja visi saistībā un nesaistībā ar tēmu, jo runāšana ir kļuvusi par mērķi, kas apmierina nepieciešamību pēc saskarsmes.
I(interesanti likās, ka tik viegli ir saskatīt G. Zimmela „ Saskarsmes spēlē” minēto teoriju atspoguļojumu mūsdienu jauniešu vidū. Un, pateicoties veiktajam pētījumam, „ saskarsmes spēlē” minētās teorijas itin viegli atspoguļo savu empīrisko pielietojumu turpat vai ikvienā dzīves situācijā. Tik tiešām – dzīve ir spēle…
…