„Nabags pēc melodiska iedvesmojuma, bez smalkas muzikālas harmonijas sajūtas, bet apdāvināts ar brīnumainu spēju fantastiski iespaidot klausitajus, Berlioz vienmēr virzīja savu radošu spēku mūzikas ārēja skaistuma veidošanai. Kā rezultāts ir tie brīnumainie orķestra darbi, nēparspējamais skanas skaistums, tā glezniecība dabas un fantastiskas pasaules muzikālajā attēlošanā, kurā viņš ir jūtīgs un iedvesmojošais mākslinieks”
P.I.Čaikovskis
Hektors Lui Berlioz iegāja vēsturē kā drosmīgs mākslinieks, kurš paplašināja mūzikas mākslas iespējas, kā romantiķis, kurš asi attēloja sava laika dumpinieciskas dvēseles uzplūdumus. Viņš bija komponists, kurš vienmēr cieši saistīja mūziku ar citiem mākslas veidiem, viņš rādija programmas simfonisko mūziku – tā bija romantiska laikmeta iekārojums, kas nostiprināja XIX gadsimta komponistu daiļradē.
Arī pirms Berlioza bija daudz komponistu, kuri veiksmīgi atspoguļoja mūzikā tēlus un gleznas, kā piemēru var mīnēt Vivaldi „Gadalaikus”. Bet Berliozs aizgāja tālāk – viņš ieveda komponistu praksē stāstu, kurš ir pakāpeniski izstāstīts ar mūzikas palīdzību. Viņa mūzu iedvesmoja dižie Šekspīra, Bairona un Gēte darbi.
Šajā darbā es mēģinu izskatīt Hektora Lui Berlioza radošo dzīvi, viņa darbus. Mēģinu atspoguļot to emociju un sajutu pasauli, ko rada šī izcila komponista muzikālie darbi.
Nākotnes komponists Hektors piedzima 1803.gada 11.decembrī La-Kot-Sent_Andrē, Francijā. Viņa tēvs – ārsts Lui-Žozefa Berlioz, bija brīvdomīgs un neatkarīgs cilvēks.
Viņš iepazīstināja dēlu ar mūzikas teoriju, iemācīja viņam spēlēt flautā un ģitārā. Viens no pirmajiem viss stiprakājiem iespaidiem bija sieviešu kora dziedāšana vietējā klosterī. Kaut gan interese par mūziku paradījas Berliozam diezgan pavēlu – kad jaunietim jau bija pāri 20, bet šī aizraušanas bija ļoti stipra un drīz vien pārtop aizraujošajā kaislē. No šī brīža priekš viņa eksistēja tikai mūzika. Ģeogrāfija, literatūras klasiķi atkāpjas otrajā plānā.
Berlioz bija tipisks autodidakts: mūzikas mākslu viņš apguva pateicoties grāmatām no tēva bibliotēkas. Šeit viņš iepazīnas ar tik sarežģītiem darbiem, kā Rāmo „Harmonijas traktāts”, ar grāmatām, kuras prasīja nopietnu, dzīli, speciālu. sagatavotību.…