IEVADS
Vienmēr, visos laikos ir bijuši pārmērīgi aktīvi bērni. Šī parādība vēsturiski raksturota ļoti dažādi – atkarībā no zināšanām, profesionālās orientācijas un vispārējās kultūrvēsturiskās situācijas. Ir kļuvis moderni saukt par hiperaktīviem praktiski visus bērnus, kas nav spējīgi nosēdēt uz vietas skolā stundas garumā, kuriem noteikti vajag skraidīt un lēkāt, un kuri patiesi laimīgi ir tikai tad, kad telpa ap viņiem pārvēršas par pirmatnējo haosu. Tomēr, ar nožēlu nākas atzīt, ka lielākoties šos pārmēru aktīvos bērnus uzskata vienkārši par neaudzinātiem, neaizdomājoties par to, ka šis bērns, pat gribēdams, nespēj koncentrēt uzmanību uz dažādām lietām, ne vienmēr spēj uzvesties tā, kā no viņa to gaida apkārtējie cilvēki. No malas izskatās, ka šos bērnus kāds dīda, un neviļus pieaugušajiem var rasties vēlme to „dīdītāju” no bērna izdzīt ar tādām pazīstamām metodēm kā „Dakteris Bērziņš”. Tomēr dažādās zinātnes jomās norit nemitīga attīstība, kas ļauj mums skaidrāk un pareizāk izprast sevi un visu to, kas ir ap mums. Medicīnas, psiholoģijas un pedagoģijas zinātņu ietvaros bērnu hiperaktīvā uzvedība, tās cēloņi ir kaut nedaudz izzināti, bet tik pat būtiski ir arī tas, lai gan vecāki, gan līdzcilvēki apzinātu šo problēmu, ar kuru, pēc datiem, 3-5% bērnu ir hiperaktīvi, līdz pat 60% hiperaktivitātes simptomi saglabājas arī pieaugušā vecumā.
Tādēļ ļoti svarīga ir izpratne un atbalsts šiem bērniem, jo pareiza pieeja var ne tikai atvieglot šo bērnu dzīvi, bet arī domāt par šo bērnu nākotni, lai viņu dzīve būtu pilnvērtīga un slimība viņiem netraucētu.
1. Hiperaktivitātes vispārīgs raksturojums.
1.1. Hiperaktivitātes jēdziens
Viens literatūrā izplatīts hiperaktivitātes jēdziena skaidrojums: bērnu hiperaktivitāte ir traucējumu veids, kam raksturīga pārmērīga aktivitāte, neuzmanība, impulsivitāte, uzbudināmība un vāja kustību koordinācija, ka neatbilst bērna vecuma psihiskajai attīstībai.
Cits jēdziena “hiperaktivitāte” skaidrojums ir – attīstības traucējums, kas parasti rodas pirmajos piecos gados un kam raksturīga pastiprināta aktivitāte, impulsivitāte, kā arī grūtības koncentrēties un pašam organizēt savu darbu.
1980. gadā ieviests termins “uzmanības deficīta sindroms”. Tajā uzmanības deficīta sindromā izdalīja divus veidus:
- Uzmanības deficīta sindroms ar hiperaktivitāti – UDSH
- Uzmanības deficīta sindroms bez hiperaktivitātes – UDS
Tātad arī dažiem tādiem bērniem, kuru uzvedībā nav vērojamas hiperaktivitātes iezīmes var būt nopietnas grūtības uzmanības attīstībā un spējā koncentrēties. Tas apgrūtina hiperaktivitātes diagnosticēšanu.
1.2. Hiperaktivitātes cēloņi, izplatība
Zinātnieki norāda, ka bērnu hiperaktīvas uzvedības cēloņi var būt ļoti dažādi, bet tos var iedalīt divās grupās:
- bioloģiskie cēloņi,
- psihosociālie cēloņi.
…
