Pēc ķīmisko elementu izplatība Zemes garozā hlors ieņem 11.vietu. Visvairāk hlora ir hidrosfērā, kur tūlīt aiz skābekļa un ūdeņraža tas atrodas 3.vietā (masas daļa 1,9%). Svarīgākie hloru saturošie minerāli ir halīts (akmeņsāls, vārāmais sāls) – NaCl, silvīns – KCl u.c. Savukārt litosfērā hlora ir tikai 0,02%, bet Zemes atmosfērā tas sastopams ļoti niecīgos daudzumos. Hlors savienojumu veidā atrodas arī augu, cilvēka un dzīvnieku organismā. Hlora joni tur piedalās vielmaiņā, vides pH regulēšanā, tie aktivizē dažu fermentu darbību, veicina ūdens aizturi audos, bet augiem hlors ir nepieciešams fotosintēzē. Tādi makroelementi kā nātrijs un hlors jonu veidā gandrīz vai pilnībā atrodami cilvēka ķermeņa ārpusšūnu šķidrumos, kamēr kālijs un magnijs pārsvarā ir sastopami šūnu iekšienē.
Hlors ir zaļgandzeltena, smacējoša, indīga gāze, kas ir ≈2,5 reizes smagāka par gaisu. Tā maksimālā pieļaujamā koncentrācija gaisā ir 0,001 mg/l, tāpēc eksperimentus ar hloru jāizdara labi vēdināmās telpās. Hlors labi šķīst ūdenī, daļēji reaģējot ar to. Hlora šķīdumu ūdenī sauc par hlorūdeni. Dzeramā ūdens hlorēšanai atkarībā no tā tīrības pakāpes izmanto 2...8g/m3 Cl2. 0oC temperatūrā un ≈0,4MPa spiedienā hlors pārvēršas oranždzeltenā šķidrumā. Šādā veidā to transportē un uzglabā tērauda balonos vai cisternās.
…
