Konfesiju veidošanās laikmets.
Reformācija dominēja Dānijā, Norvēģijā, Zviedrijā, Baltijā, Anglijā, Skotijā, Nīderlandes ziemeļos, Vācijā apmēram līdz Donavai, daļā Austrijas, Šveices lielākajā daļā – zemēs, kas bija kļuvušas evanģēliskas. 16.gs. vidū ticības jautājums vēl nebija izšķirts Austrijā, Eiropas rietumos un austrumos. Zemēs, kur valdīja katoļu valdnieki – Polijā, Ungārijā, Francijā, Navarrā, Skotijā un Nīderlandē – panākumus guva kalvinisms. Reformācijas panākumus noteica tas, ka to pieņēma pasaulīgā sabiedrība, valdnieki, augstākās kārtas. Tos veicināja atsvešinātība, no vienas puses, starp pāvesta baznīcu un šīm kārtām, no otras,- starp nacionāliem radikāļiem un tautu, kā arī reformu izpalikšanu un humānistu pasludināšanas dzīves izjūtas sekularizācija. Baznīcas varas sistēma nespēja izveidot ekvivalentu pretsvaru sabiedrības dinamiskai attīstībai. Kopš laika, kad baznīcas šķelšanās bija kļuvusi par faktu, valdības visā Eiropā nostājās nepieciešamības priekšā atdzīt sevi par kādas no konkurējošo konfesiju piekritējām. Toreizējā situācijā neviens nevarēja vadīt valsti, atstājot novārtā baznīcu un tajā valdošo strāvojumu, jo no tā lielā mērā bija atkarīgs viss valsts liktenis, tas bija svarīgs jautājums dinastijām un kārtām, kas orientējās uz noteiktu kārtību. Tāpēc politiskā vara meklēja iespēju ievirzīt baznīcas attīstību tādā gultnē, ko uzskatīja sev par vēlamu un pareizu.
Politiskos konfliktus, kas nepārstāja tādi būt, saasināja konfesionālās satura jautājumi. Tīri politiskie konflikti tika nodēvēti par reliģiskajiem. Tie bija mērķi kurus nevarēja sasniegt bez kara. Tā kā valstu politiskā dzīve galvenokārt bija orentēta uz tiesībām un tiesisko kārtību, tad kari laikabiedru izpratnē bija konflikti par tiesiskajiem jautājumiem. Šādā situācijā katoļu baznīca nobrieda reformu īstenošanā.
…
