DNS bioloģiskās lomas vēsturiskie pierādījumi.
1868.gadā Šveicē Frīdrihs Mišers izolēja DNS. Viņš atklāja mikroskopisku substanci ķirurģisko apsēju strutās. Viņš to nosauca par nukleīnu.
1919.gadā Fēbs Levins atšifrēja DNS struktūru – identificēja slāpekļa bāzes, cukuru un fosfātu nukleotīdu vienību. Viņš ierosināja, ka DNS sastāv no pavediena, ko veido nukleotīdi, kas savā starpa savienoti ar fosforskābes atlikumiem. Levins tomēr uzskatīja, ka šī ķēde ir īsa un bāzes atkārtojas noteikta secībā.
1928.gadā Frederiks Grifits veicot eksperimentus ar pelēm atklāja, ka sajaucot mirušas gludās Pneumococcus baktēriju formas ar dzīvajām raupjajām, gludo Pneumococcus daļiņas pārvietojās raupjajā baktērijas formā,. Pēc šī atklājuma radās pirmais secinājums, ka DNS pārnes ģenētisko informāciju.
1937.gadā Viljams Astburijs ar rentgenstaru difrakcijas palīdzību, kas parādīja, ka DNS ir regulāra struktūra.
1943.gadā Osvalds Averijs ar līdzstrādniekiem pierādīja, ka DNS ir baktērijas transformējošā viela.
1947. gadā Ērvins Čārfāgs atklāj, ka dažādam sugām ir dažāds nukleotīdu procentuāls sastāvs, bet sugas ietvaros tas nemainās un ka nukleotīdi savienojas komplementāri.
1952.gadā Alfrēds Hēršijs un Marta Čeisa apstiprina DNS nozīmi iedzimtībā. Hēršija-Čeisas eksperimentā tika pētīti bakteriofāgu DNS un olbaltumvielu apvalks un secināts, ka bakteriofāgu ģenētiskais materiāls ir DNS.
1952.gadā Rozalinda Franklina un Reimonds Goslings veicot pētījumus ar rentgenstaru difrakciju, secināja, ka DNS ir spirāle ar 2 nm diametru un 3-4 nm garumu. Spirāles ārējo sienu veido cukuru-fosfātu mugurkauls, bet iekšpuse atrodas slāpekļa bāzes. Līdzīgus atklājumus veica arī Maurīcijs Vilkinss.
…
