1977.gada 16.septembrī Ungārija un Čehoslovākijas Sociālistiskā Republika parakstīja abpusēju vienošanos par pārrobežu aizsprosta sistēmas būvniecību uz Donavas starp Gabcikovo un Nagymaros, ko jau agrāk atbalstīja Padomju Savienība. Abas valstis no šī plāna realizēšanas gūtu ievērojamus labumus, kuru skaitā bija arī integrētas HES, kas uzlabotu enerģijas padevi abās valstīs. Lielais valstu piesārņojums arī ļāva uzskatīt, ka ūdens būs vispiemērotākais enerģijas ieguves avots.1
Ungāru – slovāku krīze Gabcikovo-Nagymaros apkārtnē radās no iekšējā ungāru konflikta par aizsprosta būvniecību Nagymaros. Līdz ar ekonomiskajām grūtībām, Ungārija 1981.gadā centās panākt, lai šis projekts uz laiku tiktu atcelts. 1983.gadā abas iesaistītās puses panāca vienošanos par darbu palēnināšanu un elektrostacijas atklāšanas atlikšanu. Vienlaicīgi ungāru ekspertu grupa arī sāka izteikt bažas par šī projekta potenciālajiem ieguvumiem, uzskatot, ka tam var būt negatīva ietekme uz vidi. Šķelšanās sākās arī ungāru sabiedrības attieksmē pret aizsprosta nepieciešamību. Abpusējās pārrunas jaunā konflikta risinājumu nedeva, katra puse pieturējās pie sava vēlamā varianta. Kā uzsver autors, noteiktos apstākļos šis konflikts varēja pat pārvērsties visai izteiktā vardarbībā.2
Līdz sistēmas pārveidošanai nodibinājās šī konflikta ietvars, kas sastāvēja no tādiem elementiem kā „vides aizsardzība”, kas bija īpaši būtisks ungāru gadījumā, jo liela daļa dzīvoja ļoti piesārņotā vidē, un „sistēmas protests”. Pēc vecās sistēmas krišanas mainījās arī konflikta ietvars. Starptautiskajā krīzē šī konflikta ietvarā radās jauni elementi, piemēram, „minoritāšu politika” un „cīņa par varu”, kamēr „sistēmas protests” kā konflikta elements izzuda.3
…