Konstitucionālās tiesības - tiesību nozare un zinātne.
1.1. Konstitucionālo tiesību jēdziens un reglamentācijas priekšmets.
Konstitucionālās tiesības (KT) ir publisko tiesību pamatnozare. KT ir pamata jebkuru tiesību radīšanai valstī. KT regulē cilvēka, indivīda, pilsoņa un sabiedrības dzīves tiesiskos pamatus no vienas puses un valsts uzbūves un darbības tiesiskos pamatus no otras puses, ka arī abu šo pušu savstarpējās attiecības. Tādejādi KT principi un normas nosaka gan indivīdu, pilsoņu un daudzu sabiedrības un valsts dzīves pušu tiesiska un politiska statusa pamatus, gan pamatformas, kādā tauta īsteno savu varu dažādās valstīs, saimnieciskās un kultūras un sabiedriski politiskas dzīves jomās, gan valsts institūciju tiesiskos pamatus, valsts iestāžu sistēmu un kompetenci, gan arī to darbības pamatprincipus. Jēdziens KT tiek izprasts 3 nozīmēs:
1)noteikta tiesību nozare - juridisko normu kopums;
2)KT kā zinātne - izmantojot dažādas metodes kā rezultātā rodas jaunas kategorijas, jēdzieni, secinājumi;
3)KT kā noteikts mācību kurss, disciplīna.
KT ar vispārēja un absolūta rakstura principu un institūtu palīdzību nosaka subordināciju, tiesībspēju un rīcībspēju.
Jēdzienu "konstitucionālās tiesības" un "valststiesības"saturs.
Pastāv 3 uzskati par šīm tiesībām:
1)abi šie jēdzieni ir sinonīmi.
2)valsts tiesības ir plašākas par KT. (Jo valsts tiesības ir tas pats, kas publiskas tiesības vispār vai arī pēc avotiem) Valsts tiesības akcentē valsts problemātiku.
3)KT ir plašākas, jo KT reglamentē ne tikai valsts un varas problēmu risinājumu, bet regulē arī cilvēka, sabiedrības un valsts galvenos pamatus.
Par precīzāku terminu uzskata KT.
Konstitucionālo tiesību duālais raksturs.
Tāpat kā visas tiesības arī KT no vienas puses piešķir kādai pusei noteiktas tiesības, bet pret prasa arī noteiktus pienākumus.
1.2.Konstitucionālo tiesību vieta un loma tiesību sistēmā un norobežošana no citam tiesību nozarēm.
KT ir vērstas uz 3 objektiem - cilvēku, sabiedrību un valsti un reglamentē attiecības, kas rodas šo objektu dzīvē. Tas veido 3 objektu dzīves tiesiskos pamatus (KT koordinējošais, regulējošais un organizatoriskais aspekts).
Konstitucionāli tiesiskas metodes īpatnības.
KT metodi raksturo uz varas imperatīvā pamata dibinātās principiālās nostādnes: obligāti saistošu pienākumu normas, atļaujošas un aizliedzošas normas, kas regulē cilvēka stāvokli sabiedrībā un valsti, sabiedriskās iekārtas pamatus, valsts un pašvaldības institūciju sistēmas organizācijas un darbības pamatus. KT būtiski ietekme arī citu tiesību nozaru attīstību un īpatnības.
1.3. Konstitucionālo tiesību normas un institūti.
KT normas - rakstveida avoti, no kuriem iespējams uzzināt KT saturu.
Tiesību institūts - noteikt tiesību normu kopums, kas regulē vienveidīgas sabiedriskās attiecības, kas apvienotas pastāvīga noteikta grupa = normu kopums, kas veltīts kādas tiesību nozares tiesiskai regulācijai. KT institūtus var grupēt:
1)pamatinstitūti; (piem. Satversme)
2)subinstitūti; (pakļauti galvenajam institūtam, piem. Valsts prezidenta ievelēšanas kartība)
3)viena elementa institūti (piem. deleģēta likumdošana)
KT institūti - cilvēktiesību institūts, pilsonības institūts, valsts prezidenta institūts. Institūti ir nepieciešami arī tāpēc, lai KT normas varētu klasificēt.
Konstitucionālo tiesību normu īpatnības, veidi un klasifikācija. KT atšķiras no tiesību normām, jo tām var būt un var arī nebūt hipotēze (jo KT normas bieži darbojas pastāvīgi, tam nav nepieciešami noteikti apstākļi, lai tas saktu darboties), tam ir dispozīcija, bet nav sankcijas (jo KT uzdevums nav nodarboties ar personu sodīšanu, jo normu neievērošanas gadījumā, to dara citas tiesību normas). Tomēr arī šīm normām var būt sekas, kuras nedēvē par sankcijām. (Demokrātiskā valsti nedrīkst pastāvēt sankcijas KT normām). Vēl KT normām ir sarežģītāka pieņemšanas, grozīšanas un atcelšanas kartība, nekā tas ir citām tiesību normām. (Ir nepieciešams kvalificēts balsu vairākums Saeimā vai pat tautas nobalsošana.) KT normu īpašības:
1.nav sankcijas;…
