Ieskats teātra kritikā Latvijā 19., 20.gadsimtā

20.gs.sākumā latviešu teātris vēl ir ļoti jauns un diez vai notiekošo tajā var salīdzināt ar tā laika Eiropas un Krievijas teātros noritošajiem procesiem. Pamatus latviešu teātrim, kā zināms ir licis Ā.Alunāns. Viņa laikā par izdevušās izrādes galvenajiem kritērijiem tika uzskatīts humors, dinamiska "veikla" darbība, jautras kuplejas, smuki aktieri un tēla veiksmīgs atspoguļojums. Jaunas dekorācijas skatītājus esot novedušas līdz patiesai sajūsmai1 . Kā atzīmē V.Hausmanis, Ā.Alunāna režisora darbībā iezīmējās daži pamata principi, kas iedibināja zināmas režijas mākslas un latviešu skatuves mākslas tradīcijas vispār (piemēram, kupleju dziedāšanu) latviešu teātrī.
Par pirmajām teātra kritikām Latvijā varam runāt līdz ar teātra pirmsākumiem 19.gs. sešdesmito gadu beigās. Par pirmo recenziju latviešu teātra kritikas vēsturē ir pieņemts uzskatīt 1868.gada „Mājas viesa” 24.numurā publicēto recenziju par A.J. Stendera lokalizētā „Žūpu Bērtuļa” izrādi. Tātad pirmie raksti par teātri bija lasāmi „Mājas viesī” un „Baltijas vēstnesī”, kur kritikas lielākoties dotas kā redakcijas raksti un tikai reizēm parakstītas, te var minēt J.Ziediņu, R.Tomsonu, Bojenieku. Teātra recenzijās, pirmkārt, cildināja teātra spēlēšanu kā tautas atmodas veicināšanu, pieprasot, iestudējumus tautai saprotamā un labā latviešu valodā, otrkārt, par vērtīgiem atzina tos iestudējumus, kuros ietverta derīga pamācība. Zināms kavēklis kritikas attīstībā bija terminoloģijas trūkums latviešu valodā, tomēr jau pirmie recenzenti iekļāva savos apcerējumos aktierspēles vērtējumu, nosodot neskaidru izrunu, nedrošību un zināmu nedabiskumu, pievērsa uzmanību lugas mākslinieciskajam veidojumam, apzinoties, ka dramaturģijā nepieciešams konflikts, kā arī ar konfliktu cieši saistītais sižeta risinājums.
…