Ekonomikas teorija kā sabiedriska zinātne radās tikai 18.gs. Terminu ekonomika var tulkot kā ‘’māku pārvaldīt mājas saimniecību’’. Pēc Aristoteļa, ekonomika ir dabiska saimnieciska darbība, kura ir saistīta ar dzīvei nepieciešamo produktu ražošanu un maiņu. Aristotelis tiek uzskatīts par pirmo ekonomistu. Lielu impulsu ekonomiskās domas attīstībā deva kapitālisma iesākumi – radās vesela ekonomistu paaudze, kā arī merkantilisma un fiziokrātisma zinātniskās skolas. Radās termins ‘’politiskā ekonomija’’. Tā autors ir A.Monkretjēns. Viņa interesi saistīja tirdzniecības, amatniecības un ekonomiskā politika. Ā.Smits publicēja savu darbu ‘’Pētījums par tautu bagātības dabu un cēloņiem’’ – politiskās ekonomijas kā zinātnes rašanās laiks. Politiskā ekonomijas tika pārdēvēta par ekonomikas teoriju. Ekonomiskas teorijas centrā ir jābūt ekonomiskā līdzsvara likumsakarībām.
Ekonomikas teorijas kā zinātne pēta to, kādā veidā sabiedrība nodrošina efektīvu ierobežoto resursu izmantošanu, lai maksimāli apmierinātu iedzīvotāju vajadzībās. Ekonomikas teorijas centrā ir cilvēks, viņa rīcība, centieni arvien labāk apmierināt savas vajadzības ierobežoto resursu ietvaros. Pastāv vēl dažāds ekonomikas definīcijas, kā piemēram,1. ekonomika pēta, kā sabiedrība izlieto ierobežotus resursus, lai ražotu vērtīgas preces un sadalīt tās starp dažādām grupām, 2. ekonomiska ir zinātne, kas pēta ekonomisko rīcību, ievērojot savstarpējās attiecības starp galējiem un ierobežotiem resursiem, kas ir alternatīvs izlietojums utt. Secinājums – ekonomikas teorijas ir mācība par ekonomikas subjekta rīcību, cēloņsakarībām viņu saimnieciskajā darbībā.
Ekonomiku iedala divos saimniekošanas līmeņos: 1.mikroekonomika – pēta individuālās saimnieciskas vienības rīcību, 2.makroekonomika – pēta cēloņsakarības tautsaimniecības līmenī.…