14. Kādas ir Tertuliāna „kristīgā materiālisma” īpatnības? Kādi ir tā avoti?
Tertuliāna domāšanā nolasās neizdzēšama stoiķu ietekme. Viņš tāpat kā stoiķi nespēj iedomāties substanciālu esamību, kas nebūtu ķermeniska. Tā kā Dievs un dvēsele ir reālas ( substanciālas esamības), tad tām arī attiecīgi būtu jābūt ķermeniskām. Tertuliāna stoiskā materiālisma īpatnības ieskicējas viņa uzskatos par attiecībām trīsvienības personu starpā, un kā iespējamais avots tiek aizgūta materiālistiskās emanācijas teorija, kura tiek saskatīta kristīgajā kontekstā. Apoloģētiem un Aleksandrijas skolas teologiem pirmajos trijos m.ē. gadsimtos, izsakot attiecības dievišķo personu starpā, ļoti patīk izmantot emanācijas metaforas – kā saule un stari, avots un strauts utml. Tertuliāns izmanto šīs metaforas, pie tam tādā veidā, kas liecina par sava veida materiālismu, kurā dievišķās personas ir dievišķās substances daļas. Emanācijas metaforas arī nozīmē, ka emanējošās daļas ir mazākas par to avotu, pakārtotas tam. Tertuliāns ir subordinacionists un tieši viņš pirmais visskaidrāk izsaka domu, ka tēvs identificējams ar „filosofu Dievu”, bet Dēls – ar Dieva aktivitāti pasaulē un komunikācijā ar cilvēkiem, reizēm parādoties redzamā veidā, atklājoties jūdu bībelē, un tml.
15. Kāds ir Origena risinājums teodicejas problemātikā?
Origens, teodicejas problēmas risinājumā, pārņem platoniskās un neo-pitagoriskās idejas, proti, mācību par dvēseles preeksistenci un prenatālo krišanu. Pirmās radīšanas garu kopiena grēkoja un, atkarībā no grēka pakāpes, krita attiecīgos līmeņos, kļūstot par dažādu hierarhiju eņģeļiem, cilvēkiem un ļaunajiem gariem. Pasaule pēc savas būtības nav ļauna,- tikai materiālā pasaule tiek uzskatīta par tiešu grēka rezultātu, jo tā tika radīta tikai pēc krišanas, ar nolūku sagādāt soda izciešanas vietu kritušajiem gariem. Atkarībā no nopelnu izvērtējuma, kritušie gari saņem attiecīgu ķermenisko veidolu. Origens ir pārliecināts, ka kritušo garu pestīšanas procesu veic Kristus, kurš iemiesojas visos esamības līmeņos pēc kārtas.
…
