Eiropa pēdējos 5 gadsimtos, sākot ar Lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem, ar tā saucamo kapitāla sākotnējo uzkrāšanu, ar garīgās atdzimšanas jeb renesanses periodu ir bijusi pasaules politiskās, ekonomiskās un kulturālās attīstības centrs.
Varam droši apgalvot, ka aizvadītajos gadsimtos pasaulē ir valdījis eirocentrisms.
Situācijai ir tendence mainīties tieši pēdējos 20 – 30 gados, kad pasaules galveno notikumu ass ir jau pārvietojusies vai arī ir jau sākusi pārvietoties uz Klusā okeāna reģionu., kurš ekonomiski attīstās ļoti dinamiski un kura ekonomiskā un līdz ar to arī politiskā ietekme aizvien pieaug.
Rietumeiropa un Austrumeiropa šodien kopā veido ne tikai ģeogrāfiski vienotu kontinentu.
Kopš “dzelzs priekškara” krišanas 90.gadu sākumā, Eiropa ir arī politiski vienots veselais, respektīvi, visās Eiropas valstīs šodien pastāv viena un tā pati saimnieciskā sistēma, proti - tirgus ekonomika jeb kapitālisms.
Kaut gan veselus 45 gadus, sākot no II Pasaules kara beigām 1945.gadā, Eiropa bija sašķelta divās naidīgās sociāli ekonomiskajās sistēmās. Var teikt, ka eiropieši gandrīz pusgadsimtu dzīvoja it kā divās paralēlajās pasaulēs - sociālistiskajā un kapitālistiskajā, kuru starpā ekonomiskie sakari bija stipri apgrūtināti un ierobežoti.
Ražošanas ziņā praktiski sociālistiskā Eiropa dublēja kapitālistisko Eiropu, proti, ražoja visu to pašu tikai sliktākas kvalitātes (izņemot militāro un kosmosa izpētes jomas) sakarā ar zinātniski tehnisko atpalicību un finansiālo līdzekļu trūkumu šīs atpalicības likvidēšanai.
Eiropa šodien pieder pie mūsdienu pasaules visattīstītākās un visbagātākās daļas.
Ja mēs ņemtu, piemēram, pasaules 30 visbagātākās valstis, rēķinot pēc saražotā IKP uz vienu iedzīvotāju, tad mēs konstatētu, ka šo valstu lielākā daļa atrodas Eiropā vai konkrētāk - Rietumeiropā.
Ja mēs gribētu uzzināt, kur dzīvo pasaules visizglītotākie cilvēki, tad mēs atkal konstatētu, ka tie dzīvo Eiropā, jo tur ir vismazākais analfabētu skaits uz 1000 iedzīvotājiem.
Eiropieši ir apdzīvojuši ne tikai savu kontinentu, bet, kā zināms, “palīdzējuši” apdzīvot arī citus kontinentus. Kā zināms, tieši eiropieši veidoja Amerikas, Austrālijas un Jaunzēlandes jauno iedzīvotāju pamatmasu.
Neskatoties uz ļoti daudzskaitlīgo emigrāciju no Eiropas, Eiropa arī vēl šodien ir visblīvāk apdzīvotais kontinents – vidēji 66 cilvēki uz kv. km. Pie tam apdzīvotības blīvums ir īpaši augsts tieši Rietumeiropā: 200 – 300 cilvēku uz vienu kv. km. Atsevišķos īpaši urbanizētos Rietumeiropas areālos - pat pāri par 1000 cilvēkiem uz vienu kv. km.
Vairākas reizes eiropiešus nopietni ir apdraudējuši iekarotāji, kuri piedevām ir bijuši svešu reliģiju pārstāvji.
Agrajos viduslaikos, nodibinoties valstiskam veidojumam, kurš ir iegājis vēsturē ar nosaukumu “arābu kalifats”, tam izdevās Pireneju pussalā praktiski tagadējās Spānijas un Portugāles teritorijās nodibināt Kordobas kalifātu, kas pastāvēja gandrīz trīssimts gadus (no 755.gada līdz 1031.gadam). Tā saucamā mauru stila iespaidu Spānijas un Portugāles pilsētu arhitektūrā varam manīt vēl šodien.
No 13. līdz 15. gadsimtam tatāru-mongoļu valstiskā veidojuma Zelta Ordas jūgā nonāca plašas teritorijas no šodienas Krievijas un Ukrainas. Šis jūgs būtiski aizkavēja šo teritoriju saimniecisko attīstību.
Savukārt šodienas Turcijas priekštece, Osmaņu impērija 14. - 16. gs. Iekaroja gandrīz visu Balkānu pussalu, Ungāriju, daļu Austrijas un apstājās Vīnes pievārtē.
Divas reizes: 1529. un 1683. gados turku iekarotāji nesekmīgi centās ieņemt Vīni. Balkānu pussalas musulmanizācijas sekas ir jūtamas vēl mūsu dienās. Atliek tikai atcerēties Serbijas īstenoto etnisko tīrīšanu Bosnijā 90. gadu sākumā vai serbu un musulmaņu t.i., musulmanizēto serbu, sadursmes Kosovā.
Eiropas teritorijā ir daudz un ilgi karots:
1) Trīsdesmit gadu kara (1618. – 1648.),
2) tad vēl Ziemeļu karš starp Zviedriju un Krieviju, kas ilga 21 gadu (1700. – 1721.).
3) nepilnus 20 gadus Eiropā risinājās arī tā saucamie Napoleona kari.
4) gan I Pasaules kara, gan II Pasaules kara galvenie notikumi notika Eiropas teritorijā un tieši Eiropas valsts Vācija bija abu šo karu sācēja.
Karos, kā zināms tiek mainītas atsevišķu valstu robežas. Piemēram, tādi Eiropas reģioni kā ar dzelzsrūdu un akmeņoglēm bagātās Elzasa un Lotringa karu rezultātā vairākkārt ir gājuši no Francijas rokām Vācijas rokās un atpakaļ.
Bez tam zaudētājam bieži tiek uzlikts par pienākumu izmaksāt uzvarētājai valstij vai valstīm kontribūcijas. Piemēram, Versaļas miera noteikumi pēc I Pasaules kara uzlika par pienākumu Vācijai izmaksāt uzvarējušām Antantes savienības valstīm tik milzīgas kontribūcijas, kuras Vācija būtu beigusi maksāt tikai 1960.-jos gados, ja pie varas nebūtu nācis Hitlers un nesāktos II Pasaules karš.
Mēs par kariem, kuri ir risinājušies gadsimtu gaitā Eiropas kontinentā, šajā lekcijā tik daudz runājām tāpēc, lai mēs labāk spētu novērtēt to labvēlīgo ietekmi uz šodienas Eiropas valstu ekonomiku, ko tām ir devuši nu jau gandrīz 60 miera gadi, kas ir bijuši pēc II Pasaules kara, visbriesmīgākā un vispostošākā kara cilvēces vēsturē.
…
