Imanta Ziedoņa dzejoļa "Es raudāju par taureni…" analīze

5. Mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi
Dzejoļa autors izmanto vairākus mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus, piemēram, metonīmiju „baltais taurenis”. Ir izmantos arī tāds pretrunīgs paradokss kā „… taureņi vienmēr uz augšu mirst”. Autors arī izmanto hiperbolizētas metonīmijas „velti lāpstu mocīja” un „velti baltās sveces raudināja”. Taču svarīgākā šajā dzejolī ir tieša taureņa simbolika.
Manuprāt, autors izvēlējās taureni kā tēlu, jo taurenis pats par sevi simbolizē atdzimšanu, augšāmcelšanos. Dzejolī ir aprakstīta šī taureņa pāreja no kokona fāzes uz taureņa stāvokli, kas simbolizē pāreju no nāves uz skaistāku, spožāku (mūžīgo) dzīvi. Šo pāreju autors arī dzejolis: „… taurenim ir jāzūd, pa krāsai jāsaplūst, pie vienas vienā. Kamēr nekā vairs nav, tik paliek – baltā.”
Attiecībā uz valodu jāpiezīmē, ka autors (raksturīgi sev!) rada jaunvārdus tādus kā „tauriņkapsētas” un „nekrāsa”, kuri vēl vairāk paspilgtina domu.
…