Imants Ziedonis jau sen ir tautā iemīļots literāts. Viņa dzejoļi, pasakas un citi darbi ir zināmi katram. Skolu programmās viņam ir atvēlēta nozīmīga vieta. Manuprāt Ziedoņa visievērojamākais devums ir Epifānijas. Tājās viņš ir spējis pasniegt sadzīvē tik svarīgās lietas.
Mēs runājam katrs. Mēs runājam savādāk.
“No kura stāva mēs runājam? Dialogus var iedalīt pa stāviem.
Teiksim, pirmā stāva dialogs.
Pimajā stāvā runā aklais ar aklo, kurlais ar kurlo, ēdājs ar ēdāju, gulētājs ar gulētāju. Te pieder runas par laiku un slimībām, par to, cik bērniņš gudrs un cik kaimiņu Jūle nekrietni izdarījusies. Kāpēc daudzi cilvēki nevar sarunāties, iesāk un apklust? Nav par ko runāt. Tāpēc, ka katrs runā savā stāvā.
Viens runā pirmajā, otrs - otrajā. Ko var pateikt caur grīdu? Ko var dzirdēt caur griestiem?
Citā stāvā runā asāks prāts un lokanāka mēle.
Te spēlē tenisu ar vārdu bumbiņām. Sitiens prasa atsitienu, atsitiens - pretsitienu. Te veikli servē un atņem, gremdē un bloķē. Te mīt ekvilibristi un vārdu žonglieri. Te aiz vārdiem slēpjas kā Goldoni komēdijās aiz puķu podiem. Te spēlē vistiņas. Vārdi flirtē, patskaņi koķetē, līdzskaņi amizējas. Te stāsta anekdotes. Rotaļīgā gaismā spīd vārdu mānīgās mozaīkas. Vai šīs piparkūkas ēdīs, vai ar tām dekorēs eglīti? Vai šovakar runāsim kardamonu, kanēli vai vanīliju?
Kādā citā stāvā runā maizi. Runā pašcepto maizi. Vārdu, ko pats iejāva citos vārdos, pats gaidīja, kad rūgs. Pats lika uz lizes un šāva krāsnī. Jā, garoza ir atlēkusi, šoreiz garoza ir atlēkusi, bet abrā rūgst atkal un vairs neatlēks. Te runā arī akmeņus. Akmeņus ar kuriem logus dauza, un akmeņus, ko pamatā liek. Te runā brezentu. Lai lietus netek cauri. Un, ja te runā mežģines, tad te runā arī adāmās adatas. …
