8. Transcendentāla izziņa. Kā saprast „transcendentālo”? (VII)
Par transcendentālu Kants sauc jebkuru izziņu, kas vispār nodarbojas ne tik daudz ar priekšmetiem, bet ar priekšstatu izziņas veidu, ciktāl tam jābūt iespējamam apriori.
8.1. Transcendentālā filozofija un tīrā prāta kritika. Kanta pētījums kā transcendentāla kritika. Tā nolūks un objekts. (VII)
Transcendentālā filozofijai būtu pilnīgi jāietver kā analītiskās tā arī apriorās sintētiskās zināšanas, līdz ar to tās apjoms būtu pārāk plašs, jo Kants tomēr uzskata, ka analīzē jāiedziļinās tika tiktāl, cik tas nepieciešami vajadzīgs, lai atskārstu apriorās sintēzes principus to pilnā apjomā, kas ir vienīgais, ar ko šeit ir darīšana. Šo pētījumu, ar ko nodarbojas Kants, viņš īsti par mācību saukt negrib. Viņš to sauc par transcendentālo kritiku, jo tā nolūks nav pašu zināšanu paplašināšana, bet tikai to izlabošana, un tam jākalpo par visu aprioro zināšanu vērtīguma vai nevērtīguma kritēriju, tādēļ šāda kritika pēc iespējas ir sagatavojums tīrā prāta organonam, vai vismaz tā kanonam saskaņā ar kuru varētu izveidot kā analītiski tā sintētiski pilnīgu tīrā prāta filozofijas sistēmu, vai nu tā pastāvēs tā zināšanu paplašināšanā vai vienkārši ierobežošanā.
8.2. Transcendentālās filozofijas kā tīrās spekulatīvās prāta zinātnes iedalījums no sistēmas viedokļa. Divi cilvēka izziņas stumbri. (VII)
Šādas zinātnes iedalīšanā īpaša uzmanība jāpievērš tam, lai tajā neiekļūtu jēdzieni, kas sevī satur kaut ko empīrisku, jeb lai apriorās zināšanas būtu pilnīgi tīras. Transcendentālā filozofija ir tikai tīrā spekulatīvā prāta zinātne. Janu šo zinātni grib iedalīt no sistēmas vispār viedokļa, tad tai zinātnei, ko Kants piedāvā, jāsatur, pirmkārt, mācība par tīrā prāta elementiem, otrkārt, mācība par tīrā prāta metodi. Cilvēkam ir divi izziņas stumbri – juteklība un sapratne, abiem, starp citu, ir iespējama viena kopīga, bet Kantam nezināma sakne. Ar juteklību priekšmeti tiek doti, ar sapratni tie tiek domāti.
…
