Secinājumi
20. gs. 1. pusē impreisionisms kā virziens vispār beidza pastāvēt; saglabājās tikai impresionistiskā stila iezīmes un mākslinieciskie paņēmieni. Impresionisms deva liwlu ieguldījumu Eiropas zemju glezniecībā koloristisko vērtību izkopšanā.
Impresionisms bija attīstījis cilvēka baudas spējas, izsmalcinājis viņa garšu, dzirdi, redzi, ožu un tausti. Impresionisms ir iedziļināšanās objektā. Vēlreiz atkārtojot, impresionisms ir iespaids, un tieši šo iespaidu, ko gleznieki vai komponisti ieraudzījuši vai atcerējušies, viņi vēlējas novest skatītājiem un klausītājiem. Viņu mērķis bija atspoguļot apkārtējo realitāti tās krāšņumā un mūžīgi mainīgajā gaismojumā. Viņi nemeklēja parādību būtību, nepievērsās vēsturiskām tēmām, viņus interesēja vienīgi estētiskais pārdzīvojums. Un es domāju, ka šo mērķi viņi sasniedza. Viņi atspoguļoja dabas un cilvēk askaistumu ļoti estētiski un tieši.
Skatoties uz gleznām mēs it kā izdzīvojam to laikmetu, kurā dzīvojuši gleznotāji – Manē, Monē un citi. Viņu darbos mēs saskatām gan cilvēkus, to dzīves veidu, ģērbšanās stilu, nodarbes, gan dabu, kura tiek parādīta gan no rīta, gan pusdienlaikā, gan vakarā, gan naktī. Mēs it kā idzīvojam šos momentus.
Vai arī klausoties mūziku mēs iztēlojamies šīs skaņas dabā, un jutam, cik tieši komponisti ir saklausījuši šīs smalkās nianses dabā. Cik tuvas ir šīs skaņas mums.
Tagad mēs nevaram izdzīvot tieši impresionisma laikmetu, mēs dzīvojam mūsdienu pasaulē, bet ar darbu palīdzību, mēs nokļūstam Francijā, un izpētam gandrīz katru stūrīti, līdz nonākam pie domas, ka māksla un mūzika ir mūžīga, un kura palīdz mums gūt priekšstatus par apkārtējo, par pagātni, kurā ir dzīvojuši mūsu tālie, tālie radinieki.
Nobeigumā vēlos teikt franču dzejnieka un simbolista idejiskā iedvesmotāja S. Malarmē vārdus: ‘’Nosaukt priekšmetu vārdā nozīmē iznīcināt trīs ceturtdaļas no dzejoļa baudas,kas rodas tikai pakāpeniski un pamazītiņām uzminot.’’
…
