Impresionisms (no franču valodas impression, iespaids) bija pirmais virziens Francijā, kas iezīmēja pavērsienu mākslas attīstībā, taču reizē tas bija pēdējais virziens, kas vēl – kaut arī daļēji – balstījās uz klasiskās mākslas sasniegumiem. Visi impresionisma izcilākie pārstāvji izauga, respektējot klasiskās tradīcijas. Nosaukumu tas guva no viena šī virziena līdera – K. Monē – apzināti izmantota gleznas nosaukuma „Impresija. Saules lēkts”, kura tika izstādīta 1872. gadā Marmotāna muzejā, Parīzē.
Impresionisms attīstījās laikā, kad tehnikas un zinātnes jomā bija manāms straujš progress, par ko liecina tādi vārdi kā T. Edisons un G. Eifelis, bet zinātnē L. Pastērs, K. Bertolē, M. Šervels u.c. Un arī jaunie mākslinieki K. Monē, O. Renuārs, A. Sislē, K. Pisaro un E. Degā, kas sāka savu darbību jau XIX gadsimta 60. gados, kaut arī tieši neinteresējās par zinātni, filozofiju un estētiku, tomēr bija sava zinātniskā laikmeta bērni tajā ziņā, ka tradicionālā perspetīva rada pozitīvus ekvivalentus realitātei, neticēja, ka darbnīcas gaisma līdzināsies pasaulē eksistējošai gaismai, ka visi tēlošanas paņēmieni ir jau atrasti un uzskatāmi par vienīgiem lietošanai noderīgiem. Un līdz ar to viņi vairs netiecās atveidot saskatāmo, jutekliski uztveramo un intelektuāli izprotamo lietu pasauli tās statiskajā aspektā, bet vēlējās ikdienas glezniecības praksē un atradās nepārtrauktā visu tajā esošo elementu mijiedarbībā. Tāpēc jauno mākslinieku darbos stabila telpiska forma sāka pārvērsties mainīgā, laika plūsmai pakļautā formā. Oficiālajā tēlotājā mākslā turpretī valdīja stagnācija, un tādēļ sabiedrība un tās domu paudēja kritika tradīciju lauzējus pielīdzināja dumpiniekiem un komunāriem un atbilstoši pret tiem arī izturējās.…
