Atslēgas vārdi: rakstība, zīmogi, vēdas, budisms, templis, klosteris, hinduisms, cilvēks, Buda.
1. Indija. Indija vienmēr vilinājusi ar savu austrumniecisko šarmu. Indijas teritorija apdzīvota kopš agrā paleolīta 4. gt. p.m.ē. Vārds Indija cēlies no šīs zemes lielākās upes Indas vārda, bet agrāk indieši upi dēvējuši par „Sindhu”. Persiešiem bija grūti izrunāt skaņu „s”, viņi sākuši upi dēvēt par „Hindu”. No tā Indijas valsti sāka apzīmēt par Hindu valsti.
Secinājumi:
• Indija ir dziļas, senas un nepārtrauktas kultūras zeme.
2. Mohendžodaro kultūra. 20.gs. vidū Indijā atklāja Mohendžodaro un Harapas pilsētas, kas bija celtas 2000 gadus pirms āriešu ciltis iekaroja Indiju. Tika atrasti daudzi lietišķās mākslas izstrādājumi no tīras bronzas. Senajā pasaulē nebija tādu pilsētu, kas varēja līdzināties indiešu dzīves vietām rūpīgā plānojuma, kanalizācijas un ūdensapgādes ziņā. Tēlniecība un lietišķā māksla bija augstā mākslinieciskajā līmenī. Plaši izmantoja māla zīmogus. Visiem zīmogiem ir uzraksti, kas liecina par rakstības esamību jau pirms 3. g. tūkst. p. m. ē. Lieliskās civilizācijas bojāeja zinātniekiem vēl šodien nav skaidra.
Secinājumi:
• Indieši bija prasmīgi, ar labām anatomijas zināšanām, līdzīgām kā Grieķiem, tikai 2,5 gadu tūkstošus pirms tiem.
• Nebija ne piļu, ne tempļu, bet kultūra bija augsti attīstīta.
3. Vēdu periods. 2.g.tūkst.p.m.ē. Indijā ierodas ārieši – indoeiropiešu klejojošās tautas. …