Inflācija radās līdz ar papīra naudas ieviešanu.
Inflācija ir vispārēja cenu līmeņa celšanās un naudas vērtības krišanās. Inflācijas periodā iedzīvotāju dzīves dārdzība pieaug, jo naudas vienības pirktspēja krītās. Līdz ar to inflācijas būtība ir naudas vērtības ilgstoša krišanās, bet vispārējā cenu līmeņa celšanās ir inflācijas izpaušanās.
Inflāciju var iedalīt pēc diviem kritērijiem:
1) atkarībā no cēloņa;
1) atkarībā no inflācijas tempiem.
Atkarībā no cēloņa izšķir pieprasījuma inflāciju un izmaksu jeb piedāvājuma inflāciju.
Piprasījuma inflācija rodas, ja koppieprasījums pārsniedz koppiedāvājumu. Palielinoties naudas daudzumam apgrozībā, pieaug mājsaimniecību personiskais patēriņš, uzņēmumu ieguldījumi investīcijās, valdības un ārzemnieku pirkumi. Preču pieprasījums palielinās ātrāk nekā ražošanas iespējas to apmierināt, līdz ar to piedāvājums paliek nemainīgs. Sekas ir cenu līmeņa vispārējs kāpums.
Pieprasījuma inflācijas cēloņi ir dažādi:
• naudas emisija Valsts budžeta deficīta segšanai;
• pārmērīga kredītu izsniegšana investīcijām (neefektīva kredītu izmantošana);
• valūtas kursa devalvācija;
Devļvācija – valdības vai centrālās bankas lēmums par valūtas vērtības samazināšanu attiecībā pret citu valstu valūtām, ja valstī ir noteikts piesaistīts vai fiksēts valūtas kurss.
Valūtas kurss – nacionālās naudas vienības cena attiecībā pret citu valstu valūtām.
• neefektīvi izmantota darba alga, kas palielina nesegtas naudas masu apgrozībā;
• visdažādākie procesi ekonomikā, kas sašaurina ražošanas un pakalpojumu apjomu;
• inflāciju pastiprina tās gaidas, tas nozīmē, ka patērētāji, zinot, ka cenas celsies, vairumā iepērk preces, taču paralēli pieprasījumam aug arī cenas.
Galvenais pieprasījuma inflācijas rašanās cēlonis ir valsts realizētā papīrnaudas emisija. Tās dēļ pieaug naudas daudzums apgrozībā, un veidojas inflācija.
…