1. ARHIVĒŠANA UN ARHIVĒŠANAS PROGRAMMAS
Arhivēšanas programma ir programma, kas ar speciālu metodi vienu vai vairākus failus ieraksta citā failā, saspiežot tajos esošo informāciju. Saspiešanu panāk, speciālā formātā pierakstot daļas, kas failos atkārtojas. Tā, piemēram, Word vai Paint faili pēc saspiešanas var aizņemt 10-20% no oriģinālā izmēra. Labi var saspiest arī tabulas un datu bāzes. Grūtāk saspiest programmas, skaņas un īsus failus. Arhivēšana atvieglo failu grupēšanu, pārvietošanu un kopēšanu.
Arhīvu faili
Arhīvs ir fails, kas satur citus failus. Parasti arhīvā esošie faili ir saspiestā veidā. Arhīva faila nosaukuma paplašinājuma daļa ir atkarīga no saspiešanas veida. Arhīva failu nosaukumiem var būt šādi paplašinājumi:
LZH, ARJ vai ARC - vecāki failu arhīvu veidi;
TAR, Z, GZ, ZAZ, TGZ - operētājsistēmas Unix interneta faili;
CAB - Microsoft programmu uzstādīšanas (setup) faili;
Uencoded, XXencoded, BinHex, MIME - bināro failu pārraidei internetā;
RAR, ZIP - vieni no populārākajiem arhīvu veidiem Windows vidē.
Arhivēšanas priekšrocības
Arhivēšanas programmu lietošanas nepieciešamību nosaka dažādi faktori.
1. Var ietaupīt vietu uz diska. Programmas un datus, kurus izmanto reti, var turēt arhivētā formā, ietaupot apmēram 60% no diska ietilpības.
2. Ar arhivēšanas programmas palīdzību var ērti organizēt datu rezervēšanu. Laba arhivēšanas programma sameklēs jaunos un izmainītos (no pēdējās arhivēšanas reizes) failus un ierakstīs tos arhīvā. Jums vienmēr būs pieejami diska kļūdu vai neuzmanīgas lietošanas dēļ pazudušie faili.
3. Elektronisko vēstuļu pielikumus parasti sūta arhivēta faila formā.
4. Daļa FTP serveros glabāto failu arī ir arhivēti, un pēc to saņemšanas tie ir jāatarhivē.
5. Piešķirot arhīvam paroli, var pasargāt failus no nesankcionētas lietošanas.
2. ATMIŅA
Programmu, kas ir arhīvā, nevar inficēt datoru vīrusi. Ir antivīrusu programmas, kas spēj atklāt un "izārstēt" inficētus failus arī arhivētā formā. Viena no svarīgākajām datora sastāvdaļām ir atmiņa, kurā ieraksta un uzglabā apstrādājamo informāciju, kā arī programmas, kas nodrošina informācijas ievadi, glabāšanu, meklēšanu, apstrādi un izsniegšanu. Jo lielāka ir atmiņas ātrdarbība, jo lielāka ir arī datora ātrdarbība. Taču, jo lielāka ir ātrdarbība, jo lielāka ir atmiņas cena. Tāpēc atmiņa ir sadalīta divās daļās: ātrdarbīgā jeb operatīvā un lēnākā jeb ārējā atmiņa.
Par ārējo atmiņu var kalpot dažādi magnētiskie diski, optiskie diski kā arī magnētiskā lenta u.c. To struktūra ir daudz sarežģītāka nekā operatīvajai atmiņai, un tā ir atkarīga no operētājsistēmas. Eksistē vairāki datu nesēju veidi: magnētiskie, optiskie un magnetooptiskie. Magnētiskie diski ir daudz izplatītāki nekā optiskie diski, tie ir izgatavoti no metāla vai plastmasas un ir pārklāti ar ļoti plānu magnētisku slāni. Šajā slānī informācija tiek ierakstīta un uzglabāta, no šā slāņa to var nolasīt un izdzēst.
Ārējās atmiņas galvenie raksturlielumi:
• ietilpība jeb informācijas apjoms;
• ātrdarbība;
• informācijas glabāšanas drošums (informācijas nenolasīšanas vai pazušanas iespējas)
Atmiņas veidi
Atmiņas veidus var iedalīt dažādi:
1) pēc izvietojuma veida:
• iekšējā atmiņa;
• ārējā atmiņa;
2) pēc ierakstīšanas veida:
• pagaidu jeb darbatmiņa;
• pastāvīgā atmiņa;
3) pēc glabāšanas veida:
• energoatkarīgā;
• energoneatkarīgā;
4) pēc piekļuves veida:
• primārā atmiņa (tā kurā parasti vispirms tiek meklēti dati); primārajā atmiņā glabājas programmas un dati, ar kuriem dators dotajā brīdī strādā;
• sekundārā jeb palīgatmiņa (pārējie datora atmiņas veidi).
Atmiņas ierīces (memory storage devices)
Disku atmiņas ierīces.
Disku atmiņa ir vieta, kur dati tiek glabāti datņu (failu) veidā. Disku ierīču salīdzināšanu var veikt, izmantojot vairākus kritērijus:
• ātrums (speed) nosaka, cik lielu informācijas apjomu var diskā ierakstī vai nolasīt vienā laika vienībā;
• ietilpība (capacity) raksturo maksimālo datu apjomu, ko var glabāt diskā;
• robustums (robustness) raksturo datu noturību;
• saderība (compatibility) raksturo iespēju bez problēmām vienus un tos pašus diskus izmanot dažādos datoros.
Cietie diski.
Cietie diski parasti ir daudz ātrāki par citām pastāvīgajām atmiņas ierīcēm. Tajos var glabāt daudz vairāk datu.
Iekšējie (nemaināmie) cietie diski ir ievietoti sistēmas blokā.
Ārējos (maināmos) cietos diskus (apzīmē kā RACK) var pieslēgt:
• portiem (virknes, paralēlajam, USB u. c.);
• izmantojot speciālu paplašinājuma karti.
Ir dažādu disku tipi, no kuriem parasti izmanto divus: EIDE un SCSI. SCSI tipa diskus izmanto lielu tīklu serveros, bet EIDE - galda datoros.
Disketes (floppy disk).
Disketes personālajos datoros izmanto kā lētu portatīvu atmiņu. Diskešu parastais diametrs ir 5,25 (novecojusi forma) un 3,5 collas. Neskatoties uz to, ka disketes ir lēndarbīgas un ar mazu ietilpību, pateicoties tam, ka tās ir lētas un ērti pārvietojamas un to, ka gandrīz visiem datoriem ir diskešu ierīces, tās joprojām ir ļoti izplatītas. Diskešu raksturlielumi:
• ātrums - ļoti lēnas;
• ietilpība - parasti 1,44 MB;
• cena - ļoti lētas.
Tā kā disketes ir bēdīgi slavenas ar to, ka informāciju no tām dažkārt nevar nolasīt, jo tās bojājas, diskešu izmantošana nav labākais datu kopiju glabāšanas veids, taču ir labāks nekā vispār nekāds.
Pastāv arī disketes LS-120 (super disc), kurās var saglabāt 120 MB, taču tās ir daudz dārgākas un tām ir nepieciešamas arī speciālas nolasīšanas ierīces.
Tilpdiski (Zip drives)
Šo tilpdisku lielais pluss ir tas, tos var nomainīt tāpat kā disketes. Salīdzinājumā ar diskešu ierīcēm tie ir arī ātrāki. Tilpdisku raksturlielumi:
• ātrums - mazāks kā parastajiem cietajiem diskiem;
• ietilpība - 100, 250 MB;
• cena - jārēķinās ar iekārtas un paša disku cenu. Parasti, pērkot ierīci, tai ir pievienoti arī 5 diski, kas ietilpst kopējā cenā.
…
