Dziņas (drive) teorija.
Teorijas pamatā ir vajadzības koncepcija. Vajadzības rodas no organisma bioloģiskām prasībām, kad noteiktā vajadzība kļūst spēcīgā, dziņa aktivējās. Dziņa nozīmē aktivāciju un uzmundrinājumu (darbībai). Tas mobilizē organismu meklēt mērķi, kas apmierinās tā vajadzību.
Dziņas teorija atšķiras no instinktu teorijas dažos svarīgos aspektos:
dziņa jeb fiziskais uzmundrinājums ir mehānisms, kas ir uzvedības “kurināmais”. Motivācijas līmeni var noteikt mērot dziņu.
vajadzības identifikāciju kā dziņas izšķirošo noteicošo faktoru. Tā kā vajadzība ir zaudējuma funkcija, ar to var manipulēt radot zaudējumu un noteikt vai izmaiņas dziņas līmenī pavada izmaiņas motivētajā uzvedībā
Process, kas var sekmēt dziņas specifiskus veidus ir homeostāze (“pastāvīgs stāvoklis”). Dzīvniekiem jāuztur pastāvīgu iekšējo vidi lai izdzīvotu. Homeostāzes mehānismi ietekmē ne tikai iekšējos fizioloģiskos stāvokļus, bet arī atklāto uzvedību. Piemēram, kad siltumjūtīgie neironi zīdītāja smadzenēs nosaka, ka dzīvnieka ķermeņa temperatūra ir pārāk zema, dzīvnieka uzvedība un fizioloģija mainās, lai ģenerētu un uzkrātu siltumu:
fizioloģija: paaugstinās metabolisms, producē vairāk siltuma; vēnas un artērijas tuvu ķermeņa virsmai sašaurinās, orientējot asini uz iekšējiem orgāniem un virsmas matiņi paceļas.
uzvedība: trīcēšana, sakļaušanās un palielināta aktivitāte. Aukstasinīgajiem dzīvniekiem uzvedība mainās vēl krasāk, jo tiem nestrādā fizioloģiskie siltuma producēšanas mehānismi.
…
