Integrācijas procesa priekšnoteikumi
Visas Eiropas valstis tūlīt pēc Otrā pasaules kara bija nonākušas neierastā stāvoklī, jo galvenās noteicēj valstis bija – ASV un Padomju Krievija. Eiropas apvienošanās, kas bija izejas meklējums no šīs atkarības, izpaudās kā mijiedarbība starp piecu valstu interesēm. Lielbritānija varēja izvirzīties par Eiropas atjaunošanas un apvienošanas vadītāju, tomēr liekot uzsvaru uz drošības jautājumiem un atsakoties pirmajos ekonomikas integrācijas pasākumos, tā piekāpās par labu Francijai, kas kļuva par integrācijas vadošo valsti.
ASV līdzdalība Eiropas ekonomiskās integrācijas gaitā tomēr ir bijusi konsekventi pozitīva , bet atsevišķos laika posmos – ļoti nozīmīga. Daudzi uzskata, ka tieši šī ASV palikšana un līdzdarbība Eiropā pēc Otrā pasaules kara ir viens no noteicošajiem faktoriem iznākumam, ka Eiropas Kopiena izveidojās par dzīvotspējīgu starpvalstu grupējumu.
Pašos pirmajos pēckara gados R valdību pārstāvji, pretstatā intelektuālām aprindām, nenodarbojās ar apvienošanas iecerēm. Uzskati valdību aprindās toreiz tika veidoti slēgtās sarunās, un tie krasi dalījās par to, kādas pozitīvas sekas tā radītu drošības, ekonomikas un politikas līmeņos. Valstis baidījās, ka Eiropas lielākā daļa ātri varētu nonākt PSRS interešu lokā. Šīs pieejas piekritēji centās iegūt par Eiropas drošības garantu ASV kā militāru un ekonomisku atbalstītāju. Eiropeiskais viedoklis atkal ir tāds, kas nesaskatīja vajadzību atdot REiropas bagātības diezgan novārgušās PSS izlaupīšanai. Eiropeiskās pieejas konsekventā prasība bija panākt Francijas un Vācijas sadzīvošanu kā miera izlīgumu starp tautām, nevis starp atsevišķiem politiskiem slāņiem.
Lielbritānija pēckara laikā starpvalstu attiecību veidošanā Eiropā ieņēma ļoti nenoteiktu pat mainīgu vietu. Vinstons Čerčils bija vienīgais karavadonis, kurš regulāri atgādināja par Eiropas Savienoto Valstu izveidošanu pēc kara. Lielbritānijā nemājoja vēlēšanās pašai iekļauties tādā pasākumā. Tās valdības aprindas bija centušās tikai radīt nosacījumus šādai apvienībai.
Francijas valdība pēckara gados visilgāk nikni un nesaudzīgi attiecās pret Vāciju. Tādai rīcībai bija emocionāli, arī ļoti mērķtiecīgi savtīgi iemesli; praktiski no visiem šiem aizspriedumiem Francijas valdošām aprindām nācās pakāpeniski atteikties Eiropas integrācijas gaitas laikā. Bija, protams, šo pašu ietekmīgo Francijas valdošo aprindu iekšienē. Žans Monē neatkarīgi no Francijas valstiskajām aprindām, toties ciešā saskarē ar tām, 1943.gadā bija izstrādājis metu pārvalstiskai Eiropas apvienībai, bet arī šis projekts palika tikai teorētiskā līmenī.
Francijas ārpolitiskajās attiecībās zināmu lomu spēlēja tas, ka līdz 1947.gada maijam 4 Republikas valdības koalīcijā atradās Francijas kompartija. Francijai nācās piedzīvot pat aizrādījumus par to, ka sarunās starp trim Rietumu sabiedrojamie ir jūtama PSRS klātbūtne. Dinkeras līgums, kas 1947. gadā noslēdza militārās palīdzības aliansi starp Lielbritāniju un Franciju, darīja galu šīm aizdomām.
Pēckara gados netrūka mēģinājumu atdarināt Beniluksa apvienošanās piemēru. Ļoti specifiskā šo triju valstu drošības un ekonomisko interešu sakritība nav līdz šim atkārtojusies citur Eiropā.
…
