Eiropas vienotības aizmetņi
Pirmās idejas par apvienotu Eiropu parādījās jau ļoti agri. Daudzie kari bija nogurdinājuši visus, tāpēc aizvien biežāk parādījās doma par spēcīgu un valdīt spējīgu apvienību. galvenā pamatdoma bija par vispārēju labklājības pacēlumu un plašākām tirdzniecības iespējām. Idejas par tādu Eiropas federāciju, kas nav izveidota uz iekarojumu un suverēnu valstu savstarpējas pakļaušanas pamata, Eiropas intelektuālajā pasaulē parādījās jau 14. gadsimtenī. Šo dažādo koncepciju kopsaucējs bija vēlme atrast veidu, kā panākt mieru. Bija svarīgi padarīt Eiropu gan iekšēji drošu, gan pietiekami spēcīgu, lai tā spētu cīnīties pret ārējiem spēkiem. Ideja par Eiropas Savienotajām Valstīm kā konkrētu šādas federācijas īstenojumu parādījās 19. gs. sākumā. Parādījās dažādi raksti ar aicinājumiem apvienoties. Taču tas viss bija tikai domas līmenī. Tāpēc šo laiku sauc par Eiropas apvienošanās priekšvēsture.
Eiropas Savienības izveidošanās saskatāmi septiņi pagrieziena datumi, no 1950. g. 9. maija (Šūmana Deklarācija) līdz 1993. g. 1. novembrim (Līgums par Eiropas Savienību stājas spēkā). Šajā laika posmā noris dažādu valstu ierēdņu tikšanās ar mērķi apvienoties, tiek slēgti dažādi līgumi, kuri nosacīti kalpo par pamatu Eiropas apvienošanā. Gandrīz neviens no šiem svarīgiem pagrieziena momentiem nav guvis redzamību plašākā sabiedrībā ārpus speciālistu aprindām.
Spēcīgākās personības Eiropas integrācijas procesos.
Par vienu no pirmajiem federācijas izveidošanas projektiem uzskatāmas franču publicista Pjēra Dibuā domas, izteiktas četrās grāmatās, kuras uzrakstītas starp 1300. un 1308. gadu. Francijas karaļa Filipa IV īslaicīgais pārstāvis P. Dibuā popularizēja un izplatīja ideju par Francijas karaļa vietu Eiropas valstu priekšgalā. Viņa koncepcija atbalstija laicīgo varu (augstākā autoritāte — karalis). Viņš aicināja izveidot valdnieku pilnvaroto darba grupu, kas strādātu nepārtraukti, risinot problēmas.
17. gs. karalis Anri IV un viņa ministrs Silī izstrādāja koncepciju par federāciju, kas atturētu Turcijas Impēriju no kārdinājuma iebrukt Eiropā un izdzītu Krievijas caru no Eiropas, ja "viņš turpinās neievērot kristīgās reliģijas likumus". Bija paredzēts apvienot 6 karaļvalstis, taču koncepcija reāli netika realizēta.
17. gadsimteņa beigas Eiropas federācijas ideju saka apspriest kā starpvalstu attiecību modeli, bez ārējā ienaidnieka piesaukšanas. Angļu kvēkers Viljams Pens 1693. gadā izvirzīja priekšlikumu par Eiropas mēroga parlamentu, kura deputāti pārstāvētu atsevišķas valstis. šajā parlamentā viena vieta bija paredzēta arī Kurzemes hercogam. Sākot ar 18. gadsimteni, šie priekšlikumi izraisīja filozofiskas diskusijas. Spilgtākais šā laika pārstāvis, filozofs Žans Žaks Ruso, bija iedomājies veidot federāciju no 16 valstīm. Ievērojams priekšnosacījums bija tāds, ka dalībvalstīm nebija tiesību izstāties no šīs federācijas. Savos rakstos Ruso aplūkoja nopietnu eksistenciālu problēmu, kas traucētu šāda veida kopvalsts stabilitāti, proti, ka vienas dalībvalsts intereses, pat kopīgā miera saglabāšanas nolūkos, varētu tikt īstenotas uz citas dalībvalsts rēķina. Vairākas idejas par to, kāda varētu izskatīties apvienota Eiropas kopvalsts, kas radusies brīvprātīgā veidā, atrodamas Immanuela Kanta rakstos. Šajos rakstos par Mūžīgu Mieru valstu apvienošanās procesa galvenais nodoms — saglabāt mieru — saprasts kā savstarpējo karu cēloņu novēršana. Pretstatā Russo, Kants uzskatīja, ka valstij pašai jāizlemj vai pievienoties kopībai vai nē. Kanta koncepcijā saredzami vismaz divi oriģināli jēdzieni, kas īstenoti Eiropas Savienībā: ...
…
