Interpretācijas metodes. To pielietošana praksē

Tiesību teksta (likumu, normu, līgumu un citu) atsevišķu vārdu un jēdzienu satura un jēgas noskaidrošanu sauc par iztulkošanu jeb interpretāciju ( interpretatio – latīņu val.). 1
Interpretācijas procesā var akcentēt vienu no divām teorijām par tiesību normu iztulkošanas mērķi. Subjektīvo jeb gribas teoriju, kas ir tiesību tekstā paustās gribas restaurācija, un objektīvo iztulkošanas teoriju – tekstā ietvertās jēgas, mērķa noskaidrošanu.2
Interpretācijas priekšmets ir tiesību normas teksts. Interpretācija ir normas tekstā ietvertās jēgas sadalīšana, paplašināšana un attēlošana. Par cik parasti tiesību norma ir izteikta iespējami kodolīgi un vispārināti, tad interpretējot, tā tiek izteikta saprotamāk. Interpretācijas teksts tādā veidā var pārsnieg interpretējamās tiesību normas apjomu, taču interpretēšana nenozīmē normas papildināšanu. Interpretācija nenozīmē teksta mainīšanu, bet tajā ietvertās domas attīstīšanu.
Interpretācijas subjekts ir tiesību piemērotājs. Tiesību piemērotājam ir jāpārzina tiesību normu interpretācijas metodes, lai nodrošinātu to pareizu piemērošanu.
Iztulkošana ir viens no juridiskajiem instrumentiem, kas palīdz pilnveidot normu, piemērojot to konkrētam dzīves gadījumam.
Iztulkošanas pamatelementi noteikti Civillikuma 4. pantā: „Likuma noteikumi iztulkojami vispirms pēc to tiešā nojēguma; vajadzības gadījumā tie iztulkojami arī pēc likumu sistēmas, pamata, mērķa un beidzot arī pēc analoģijas.” Analoģiju ir iespējams piemērot administratīvajās tiesībās, kas nav iespējams krimināltiesībās. Bet civiltiesībās tas ir kā pēdējā iespēja.…