Intervija kā žurnālistikas žanrs un kā metode

Intervijas izveidošana
Uzdevums – izveidot interviju var būt baiss tieši tāpēc, ka cilvēks, kam šī intervija ir vajadzīga nelūgs nointervēt kādu jums līdzīgu, jo tas ir pārāk viegli. Tā vietā jums liks nointervēt laikraksta redaktoru, skolotāju, amatpersonu vai ko līdzīgu. Tas nostādīs jūs situācijā „viens pret vienu” ar kādu, kurš jums šķiet biedējošs. [1; 85]
Intervija aizņem laiku reportierim uzdodot jautājumus, vienalga – vai tā ir īsa telefonsaruna vai divu stundu gara saruna klātienē. Intervijas veids tiek noteikts pēc tā, ko reportieris vēlas uzzināt: informāciju, faktus, viedokļus vai personiskas detaļas. Nekad neapdraudiet savu ziņu avotu un nelietojiet piespiešanu. Neapstrīdat to, ko avots (intervējamais) saka, izņemot gadījumus, kad jāpārjautā, lai noskaidrotu konkrētu atbildi uz jautājumu. Nestrīdieties un neargumentējiet, bet klausieties, tas ir ļoti svarīgi. Jūs nedzirdat, ja runājat, tāpēc esat kluss un klausieties pat tad, ja avots novirzās no tēmas. Dažreiz novirzīšanās ir daudz interesantāka kā tad, kad jūs uzdodat jautājumus. [1; 86]
***
Es domāju, ka intervija sastāv ne tikai no tā, ka mēs azartiski klausāmies, ko avots stāsta. Manuprāt, vislielākā jēga no intervijas ir tad, ja mēs ar avotu runājamies tā, it kā tā būtu normāla saruna, pat nepiedomājot varbūt tik ļoti pie tā, ka, lūk, tās un tāds jautājums tagad ir jāuzdod. Ir jāzina kopējais mērķis, ko vajag uzzināt no intervējamās personas, jāzina intervijas mērķis un tad taču ir vienalga ar kādiem un cik jautājumiem pie šī mērķa mēs nonākam.
…