Atšķirībā no pārējiem aizliegumiem, likumā noteiktie ir vispār zināmi un neviens nevar atsaukties uz to nezināšanu, tāpat kā nevar atsaukties uz likumu nezināšanu. Šeit vietā ir teiciens “Likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības”.
Atsavināšanas aizliegums attiecas uz pašas lietas īpašībām, nevis uz ieguvēja personu. Lietas, uz kurām pastāv atsavināšanas aizliegums ir tuvas lietām, kuras nevar būt par īpašuma priekšmetu tāpēc, ka izņemtas no civiltiesiskās apgrozības. Tomēr šādas lietas vispār nav apgrozībā un prasījums nav iespējams. Tāpēc drīzāk vajadzētu teikt, ka lietas, uz kurām pastāv šādi aprobežojumi ir ierobežotas civiltiesiskajā apgrozībā (piemēram, kultūras pieminekļi, alkoholiskie dzērieni, šaujamieroči).
Atsavināšanas aizliegumu nedrīkst jaukt ar apgrūtinājumiem (servitūts, reālnasta), arī citu personu tiesībām uz lietu. Noteikumi par atsavināšanas aizliegumu nav piemērojami gadījumiem, kad īpašnieks pēc likuma nav bijis spējīgs atsavināt lietu, tas ir nav uzlikts aizliegums, bet pastāv nespēja izlietot savas tiesības (piemēram, atsavinātājam nav rīcībspējas un tāpēc atsavinājumam nepieciešama aizbildņa vai aizgādņa piekrišana).
Tāpat atsavināšanas aizliegums ir jāatšķir no strīdus lietām, kad ar atsavināšanu tiek aizskartas trešās personas intereses, kura nav atsavināšanas darījuma dalībnieks, bet kuras piekrišana būtu darījumam nepieciešama (piemēram, kopīpašnieks, laulātais, aizbildnis vai aizgādnis).
Šajos gadījumos, pretēji likumiskajam aizliegumam, darījums savu spēku nezaudē, ja vien trešā persona neapstrīd to likumā noteiktajā termiņā.…
