19.gs. pirmās puses sociālisti
Sen-Simons -> Sen-Simons no pārējiem atšķīrās ar savu uzskatu par privātīpašumu – ka to nevajag vispār likvidēt, bet tikai atbilstoši pārformēt, lai tas vairs nenāktu par ļaunu.
Viņa ideja par industriālisma sistēmas ieviešanu nebija pretrunā ar privātīpašuma pastāvēšanu. Industriālā sistēmā indivīds var saglabāt privātīpašumu, taču visi rīkojas saskaņā ar valstiski izstrādātu plānu. Valsts darbojas kā viena asociācija, kur visi sanāk kopā un sastāda plānu. Šis plāns kā normatīvais akts regulē gan ražošanu, gan sabiedrības dzīvi. Tātad privātīpašums formāli pastāv, bet rīcības brīvība ar to pastāv tiktāl, ciktāl to neierobežo kopējais plāns. Sen-Simons iebilda pret brīvo tirgu – tas ir jāaizstāj ar plānveida ražošanu.
Ovens -> Uzskata, ka cilvēka raksturs veidojas indivīda dabiskās uzbūves un apkārtējās vides mijiedarbībā, kurai ir noteicošā loma, veidojot cilvēka raksturu (19.gs. pirmās puses kapitālisms veido cilvēka raksturu). Tādā pat veidā apkārtējās vides ietekmē formējas arī sabiedrības šķiru raksturs.
Tā kā cilvēka raksturu, apziņu un likteni veido apkārtējā vide, proti, kapitālistiskās attiecības, tieši šī iekārta ir vainojama pie ļaužu masu tumsonības, netikumības, alkatības un naida. Tātad galvenais visu sociālo ļaunumu cēlonis ir privātīpašums.
Privātīpašums un kapitālisms (neierobežots tirgus) ir vainīgs pie tā, kāpēc cilvēkos attīstās negatīvās rakstura iezīmes. Privātīpašums nespēj sniegt vispārējo labumu. Cilvēku tikai nostrādina un par algu pat kārtīgi nevar paēst (nabaga strādnieku ekspluatācija). Privātīpašums kā neaprobežota vara pār cilvēku ir jāiznīcina.
…