Itālija atrodas Eiropas dienviddaļā, Apenīnu pussalā. Robežojas ar Franciju, Šveici, Austriju un Slovēniju. Valsts austrumkrastu apskalo Adrijas un Jonijas jūra, rietumkrastu – Tirēnu un Ligūrijas jūra (krasta līnija 7,4 tk km). Itālijas teritorijā ietilpst Sicīlija, Sardīnija, Toskānas arhipelāgs, Lipāru, Egadu, Poncas un daudz citu sīku salu , kā arī divas pundurvalstiņas - Sanmarīno un Vatikāns.
VĒSTURISKAIS APSKATS
Pirmie iedzīvotāji šodienas Itālijas teritorijā sāka apmesties laika periodā ap 1200.gadu pr.Kr. Ap 900./800.gadu pr.Kr. ieradās etruski, bet ap 800.gadu mūsu ērā atceļoja grieķi, kuri nomitinājās Apenīnu pussalas dienvidos un Sicīlijā. Grieķi deva šai zemei vārdu “Italia”, kuru pēc tam pārņēma arī romieši. Faktiski ar Romas un romiešu nostiprināšanos aizsākas īstā Itālijas vēsture.
753.g.pr.Kr. dibināta Roma.
Ap 575.g.pēc Kr. sākas etrusku valdīšanas laiks Romā.
756.gadā ap Romas un Ravennas pilsētām izveidojās Pāvesta valsts.
774.gadā Langobarda karalisti iekaro Kārlis Lielais. Ziemeļitālija un centrālā Itālija ietilpst Kārļa Lielā impērijā.
10.gs, izmantojot jukas un pāvesta varas vājināšanos, lielāko Itālijas daļu iekaro Vācija.
13.un14.gs baznīcas valsts aptver lielākās centrālās Itālijas daļas. Nostiprinās Florence un Venēcija, Milāna - Viskonti galms, vēlāk Sforca. Vācijai neizdodas aizkavēt Ziemeļitālijas un Centrālitālijas sadrumstalošanos.
15.gs sākas renesanse.…
