Itālijas baroks. Lorenco Bernīni

17. Gadsimtā Itālija bija sašķelta vairākās mazās valstiņās, pastiprinājās šo valstiņu iekšējais despotisms, pieauga iekšējie nemieri. Lai gan Itālija 17. gadsimtā piedzīvoja ekonomisku un politisku pagrimumu un Eiropā bija notikusi plaša reformācijas kustība, Vatikāns saglabāja katolicisma pasaules centra nozīmi, turklāt uzplauka manufaktūras un attīstījās tirdzniecības sakari, tāpēc Roma kļuva par baroka veidošanās centru.
16. gs. 80. Gados baroks ienāca kultūrā, lai slavētu valdnieku, augstmaņu un baznīcas varenību, bet vienlaikus arī atklāja pasauli visā tās daudzveidībā. Sākotnēji tas veidojās kā arhitektūras stils, bet vēlāk izplatījās arī uz tēlniecību, glezniecību u.c.
Baroka laikmeta raksturīgākās iezīmes bija oficiāls svinīgums, ārišķība, greznība, dinamiskums, dekorativitāte. Baroka māksla vairs nav izteikti antropocentriska, jo aplūko cilvēku nevis izolēti no apkārtnes vai uz apkārtnes fona, bet ciešā saistībā ar to, cilvēks mākslā ir pasaules daļa.
Gan arhitektūrā gan tēlotājā mākslā baroks tiecas pēc iracionālā, pēc mistikas, centās ietekmēt skatītāju ar dinamisku saspringtību, formu ekspresiju.…