Līdz Pirmajam Pasaules karam Itālijas ekonomika piedzīvoja industrializāciju, urbanizāciju un strauju iedzīvotāju skaita pieaugumu. Taču arvien spēcīgāk sāka parādīties viena no galvenajām Itālijas sociāli ekonomiskās attīstības problēmām - valsts nelīdzsvarotā attīstība.
Itālijas ekonomika stipri cieta Otrā pasaules kara laikā, sekas bija augstā inflācija un milzīgs bezdarbnieku skaits. Jau kara gados Itālijā nostabilizējās komunistiskā partija. 1948.gada Itālijas Komunistiskajā partijā bija jau 2 mij. biedru, kas padarīja to par otru lielāko Komunistisko partiju ārpus PSRS.
Sākot ar 19.gs. vidu (1950.-1970. gados) valsts ekonomiska izaugsme noveda pie masu ražošanas popularitātes un ražošanā dominēja lielās kompānijas, kuras atradās valsts ziemeļrietumos. Itālijas ekonomiskās attīstības modelim ir raksturīga mazo un vidējo (ģimenes) uzņēmumu dominēšana ekonomikā, šie uzņēmumi ir ļoti efektīvi un Itālijas likumi ir īpaši labvēlīgi nelielu firmu dibināšanai.
1990-to gadu sākumā Itālijas ekonomikai bija raksturīgi augstā korumpētība valdības līmenī; izteiktās ekonomiskās atšķirības starp ziemeļu reģioniem un valsts dienvidiem; lēni ekonomiskās izaugsmes tempi; iekšējā pieprasījuma samazināšanās; kā arī augsts nodokļu līmenis un bezdarba pieaugums.2
1994.gadā pie varas atnāca premjerministrs Silvio Berluskoni (10.05.1994-17.01.1995), kuras galvenie uzdevumi bija:
o valsts finansu atveseļošana budžeta deficīta un valsts parāda samazināšanas ceļā;
o inflācijas samazināšana;
o privatizācijas paātrināšana, pie tam valsts uzņēmumu nodošanai privātajās rokās bija jāpaaugstina ne tikai to efektivitāte, bet arī jādod valstij lieli ienākumi no privatizācijas;
o investīciju stimulēšana samazinot nodokļu līmeni un ieviešot nodokļu atlaides;
o cīņa ar bezdarbu, īpaši ar bezdarbu jauniešu vidū;
o pensiju sistēmas un veselības aprūpes sistēmas izmainīšana, (palielināt pensijā iešanas vecumu un izmainīt pensiju aprēķināšanas kārtību, samazināt bezmaksas medicīnisko pakalpojumu skaitu).3
…
