Izglītība bija paredzēta klēriķiem (baznīcas kalpu pēctečiem), nevis tautai. Klēriķi viduslaikos bija izglītotie, viņu skolas – klostera, doma un patversmes skolas. Dažās mācību grāmatas tika lietotas gadsimtiem ilgi, tas, ko varēja zināt, principā bija jau zināms. Pamatā tika apgūtas 7 brīvās mākslas un trivijs a) gramatika, b)retorika, c) dialekts (loģikas un argumentēšanas māksla) un kvadrīvijs, d) aritmētika, e)ģeometrija, f) mūzika g) astronomija.
Audzināšanas un mācību pamatievirze bija vingrinājumi un kristietība.
Tas attiecās arī uz viduslaiku universitātēm. Filozofiskas ievirzes un fakultātēs pievienojās trīs citas fakultātes – triloģijas, tiesību zinātnes un medicīnas. Pie tam tajās izglītībai bija teoloģisks raksturs.
Bruņniecības valdīšanas laikā nerūpējās par rakstītmācīšanu un izglītotu cilvēku sagatavošanu, bet par ķermeņa izveicību, tikumu, mākslinieciski estētisku izglītību un zināšanām pārvaldē.
Amatniekiem nebija konkurences, bet līdz iekļūšanai cunftē viņi apguva savu arodu trīs pakāpēs – māceklis, zellis un meistars.
Interesants pavērsiens vērojams 13. gs. tirdzniecībā: tirgotāju darījumi notika pārsvarā rakstiskā formā, vispirms latīņu valodā, vēlāk arī esošajās klostera, doma un patversmes skolās, kuras dibināja plaukstošās pilsētas un privātpersonas. Daļēji šeit varēja apgūt arī nepieciešamās svešvalodas.
Laukos skolo nebija, iekļūšana sabiedrībā notika līdzdarbojoties, izmantojot liturģiju un paražās, kas radīja emocionālo vienotību, taču ne”saprašanos”. Tātad skolas aptvēra procentuāli gaužām mazu daļu no visiem iedzīvotājiem. Un tomēr renesanses laikmetā radās nepieciešamība iepazīt ne tikai antīko pasauli un tās baznīcas teoloģisko pārveidošanos, bet arī iegūt laicīgu izglītību (kaut vēl joprojām kalpojot Dievam) – piemēram, baznīcas rakstu vietā lasot Ciceronu. Radās jaunas skolas – latīņu skolas, dažkārt sauktas par ģimnāzijām jeb izglītoto skolām, kas drīz vien ieguva augstu atzinību un pirmām kārtām sniedza piemērotu izglītību arī to pilsoņu pēcnācējiem, kurus negaidīja klerikāla nākotne. Arvien vairāk dižciltīgo un pilsoņu sūtīja savus bērnus (=dēlus) šajās skolās, droši paļaujoties uz jauno laiku centralizēti monarhistiskas pārvaldes valsti. Ja vel ņem vērā to, ka Luters pieprasīja, lai katrs tautas pārstāvis pats būtu spējīgs izlasīt Dieva vārdu, tas kļūst saprotama pirmo „tautas skolu” dibināšana, kaut gan tās lielākoties bija reliģiski orientētas skolas.
…
