Jānis Ezeriņš nodzīvo tikai 33 gadus, bet pelnīti iegūst latviešu noveles meistara godu.
Ezeriņš pēc 1905.gada revolūcijas mācās skolotāju seminārā Valmierā, kur ar savies skolasbiedriem L.Paegli, V.Knoriņu, P.Sviri un citiem strīdas par literatūras virzieniem, aizstāv principu „māksla mākslas dēļ”. Pēc tam viņš strādā par skolotāju. 1914.gadā Ezeriņu mobilizē armijā, kur viņš saslimst ar tuberkulozi. Pēc atvaļināšanas viņš atkal ir skolotājs un laikraksta redakcijas darbinieks. Vārgā veselība liek sevi manīt un jaunais rakstnieks drīz mirst. Apglabāts Rīgā, Meža kapos.
Ezeriņš dedzīgi nododas rakstnieka darbam. Viņš nepārtraukti un visās situācijās meklē sižetus, vēro cilvēkus. Kāds Ezeriņa draugs atceras: „Tāpat kā daudzi mīl krāt anekdotes, tās atstāstīt, Ezeriņš krāj fabulas. Viņš tās atstāsta. Atstāsta un veido.
Rakstnieka slavu Ezeriņš iegūst 20 gadu sākumā, kad nāk klajā viņa stāstu un noveļu grāmatas „Dziesminieks un velns”(1920), „Majestātes kazarmās” (1922), „Fantastiska novele un citas” (1922) un viņa labākais krājums – „Leijerkaste”. Atzīmējams arī dzejoļu krājums „Krāšņalas” (1925).
Viena no labākajām Ezeriņa novelēm ir „Tornis”. Tā veidota pēc kontrasta principa.
Pie Ezeriņa labākajām novelēm pieder arī „Majestātes kazarmās”, „Peles pēdējie gadi”, „Cilvēks mārkā”, „Iegātniša”, „Joču pirts” un „Miga”. Ezeriņš tēlo ļoti dažādus cilvēkus, allaž tos noliekot nepareizā situācijā, lai tādējādi labāk atklātu viņu psiholoģiju.
Rakstnieks stāstījumā meistariski apcienot interesantumu un dziļumu.
Ezeriņš pieder pie tiem novelistiem, kas noveles pamatā bieži liek anekdoti. Ezeriņa prozas stils ir krāsām bagāts, asprātīgs, labi izslīpēts, tas sagādā patiesu estētisko baudu. …
