Darbā ir mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi, kas lietoti, lai atklātu domu un noskaņu. Manuprāt, tie rada lasītājā pārdomas un ir nozīmīgi noveles izpratnē. Epiteti ir piemēram, „klusie klajumi”, „mēnešota migla”, „rasota nakts”, „burvju zāles”, „rotaļīgās stundas”. Lietotas arī metaforas, piemēram, „krēslai uznākot”, „staro galvas”, „saule iznira”, „krēsla lija”. Darbā ir salīdzinājumi, piemēram „apses dreb kā karavīri”, „trusīši guļ kā ģenerāļi” un personifikācijas, piemēram, „apses dreb”, „egles vaid”, deminutīvi, piemēram, „pilsētiņas”, „bārenītis”. Lietotas arī dažādas sajūtu gleznas, lai parādītu kā galvenais varonis uztver apkārtējo pasauli. Redzes gleznas, piemēram:
„Skats aizslīdēja laukos, kur rieta purpurs un druvu zaļums pūlējās saplūst vēl neredzētās krāsās.” Garšas gleznas:
„[..] bet tur bija arī medus, kuru neatradu pietiekoši saldu [..]” Dzirdes gleznas:
„Atbildes vietā viņa skaļi un dziedoši iesmējās.” Taustes gleznas:
„Es saņēmu viņas garos, siltos pirkstus.”
Kompozīcija. Jāņa Ezeriņa novele „Apstarotā galva” ir prozas darbs. Darbību tajā uz priekšu virza dialogi. Novele ir sadalīta divās daļās – laikā līdz Natālijas aizbraukšanai un laikā piecus gadus pēc tam. Otrajā daļā attēlotie notikumi ir cieši saistīti ar pirmo daļu, bet galvenajā varonī valda citādas izjūtas (ja sākumā tā ir mīlestība un laime, tad otrajā daļā tā pārtop par cerību atkal satikties un sāpēm). Manuprāt, darbā ir caurviju kompozīcija, jo sākas ar to, ka cerību un prieka pilns kareivis iebrauc sētā pie Natālijas Grigorjevnas, bet beigās sāpju pārņemts dodas no turienes prom (pretstats).
…