Jāņa Jaunsudrabiņa devumu latviešu literatūrā raksturo spēja, tēlojot cilvēka dzīves ikdienu, neieslīgt ikdienībā, bet pacelt to pāri sadzīviskumam, parādot, ka ikvienā dzīves situācijā cilvēkam ir iespēja apliecināt savu garīgumu un daudzos gadījumos tā ir arī vienīgā iespēja glābt, palīdzēt sev kritiskā mirklī.
Jānis Jaunsudrabiņš dzimis 1877. gadā Neretas Krodziņos.Ar māti garīgā tuvība Jānim Jaunsudrabiņam bijusi cieša visu mūžu, bet tēvu nākamais rakstnieks zaudē ļoti agri.No 1886.-1882 Jānis Jaunsudrabiņš mācās Neretas pagasta skolā, tad krievu skolā Paņemunē.1895.gadā iestājas Vecsātu zemkopības skolā.Šeit arī aizsākas viņa literārā darbība.Pēc skolas beigšanas Jānis Jaunsudrabiņš strādā par rakstvedi,klētnieku un lopu pārraudzītāju Smukās, bet šis darbs nav sirdij tuvs, un tāpēc nākamais rakstnieks to pamet.Jānis Jaunsudrabiņš ir aizrāvies ar gleznošanu un no 1899.-1903. Mācās Blūma zīmēšanas skolā Rīgā, vienlaicīgi strādā dažādu gadījumu darbus.Vēlāk Jānis Jaunsudrabiņš dodas uz Berlīni un Minheni ar nolūku papildināties glezniecībā.Trīs gadus, kopš 1910.gada Jānis Jaunsudrabiņš ar ģimeni dzīvo Milgrāvī, bet tad pārceļas uz dzīvi Pļaviņās, kur ceļ māju, taču 1.pasaules kara laikā ģimene spiesta atstāt māju un doties uz Kaukāzu.Pēc atgriešanās Latvijā dzīvo Pļaviņās un Rīgā, atkārtoti dodas uz R-Eiropu, strādājis žurnālos “Pret Sauli” un “Stari”, arī laikrakstā “Latvija”.Sākot ar 1906.gadu sabiedrības ievērību gūst stāsts “Vēja ziedi”, tad seko “Aija”, “Atbalss”, “Ziema”, “Baltā grāmata”, “Ar makšķeri”, “Mana dzīve”, “Jaunsaimnieks un velns”, “Invalīds un Ralla”, “Redzēt, dzirdēt un just”.Rakstnieka dzīve nav bijusi viegla, tajā bijusi gan nabadzība bērnībā, gan sūra cīņa par iztiku jaunekļa un vīra gados, gan arī trimdas rūgtums.Otrā pasaules kara laikā Jānis Jaunsudrabiņš atstāj Latviju.Trimdā saraksta atmiņu grāmatu “Es stāstu savai sievai” un “Zaļo grāmatu”.…
