Spilgtākie stāsti - :Pērļu zvejnieks”, „Perpetuum mobile”, „Asaras”, „Sirdsšķīstie ļaudis”, „Baltās drānas”, „Kukažiņa”, „Kauja pie Knipskas”.
Poruka darbu intonācija pārsvarā ir skumja, elēģiska, taču dzejnieks varējis būt arī ironisks, pat sarkastisks. J. Poruks ir pirmais tīrās ironijas izteicējs latviešu literatūrā(stāsts „Slavas dziesma”).
J. Poruka stāsti bieži vien ir romantiskā un reālistiskā tēlojuma interesanta sintēze. Parasti romantiķus saista tikai tēlu iekšējā dzīve, vibrācijas; apkārtne var būt pilnīgi bez nozīmes. Taču J. Poruks objektīvai īstenībai, realitātei allaž ir pievērsis lielu uzmanību.
Kaut J. Poruka daiļradē ētiskā ideāla nesēji ir šķīstsiržu tēli, tomēr rakstnieks redzējis arī vienpusību, ja šie raksturi neatbilst dzīves sarežģītībai.
1)Romāni:
„Rīga”(1898).
2)Stāsti un noveles:
„Pērļu zvejnieks”(1895),
„Sirds starp sirdīm”(1900),
„Dzīves straumē”(1902),
„Dzīve un sapņi”(1904),
„Brūklenāju vaiņags”(1904),
„Zelta adata”(1906),
uc.…