1.Metodes problēma 17. gs empīrisma un racionālisma filozofijā
(Jāieliek Loks, Hjūms, Spinoza)
Racionālisms (Dekarts) par noteicošo atzīst cilvēka prātu, tas ir īsto zināšanu avots. Doma un domāšana(ar kuras palīdzību cilvēks var apjēgt sevi kā domājošo būtni ‘domāju, esmu’) ir atšķirīga no sajūtām un pieredzes. Doma ir idejas apjēgšana, nevis empīrisku faktu rezumējums. Domāšana ir nevis dabas dota(kā to uzskata empīriķi), bet gan cilvēcisks process. Domāšanā cilvēks nonāk pie Dieva. Dieva pastāvēšana ir garants tam, lai nekļūdītos.
Metodes(precīzi, vienkārši noteikumi, kuru strikta ievērošana neļauj aplamo pieņemt kā patieso. Palielina zināšanas. Ļauj prātam patiesi iepazīt pieejamo) raksturojums:
Izziņa jāsāk ar vienkāršāko un evidento. To nodrošina intuīcija(nepastarpināti jutekliski uztveramais).
Izzināmais objekts jāsadala tik daļās, cik iespējams. Domas analītiskums. Parādās dedukcija, jo no viena elementa jāizvedina visi pārējie.
Nepieciešams ievērot kārtību – no vienkāršākā uz sarežģītāko nepalaižot garām pastarpinājums.
Pārlūkot domas gaitu un iegūtos rezultātus.
Problēma – vienmēr pastāv šaubas, izzināt var tik to, kas ir radīts.
Empīrismā par svarīgāko kritēriju zināšanu ieguvē atzīst pieredzi. Lai arī pieredze var būt maldīga, tā nevar būt tāda visu laiku, jo cilvēks ir dabas daļa, tātad mūsu sajūtas un prāts darbojas saskaņā ar to. Zināšanas, kuras nav iespējams pārbaudīt pieredzē, nav drošticamas, cilvēks var būt pilnīgi drošs tikai par to, ko var pārbaudīt. Empīrisma tradīcijas aizsācējs F. Bēkons izstrādā indukcijas metodi(racionālismā dedukcija) – no atsevišķiem faktiem iespējams veikt vispārīgus secinājumus.
Problēma – cik liels ir novērojumu skaits, lai zinātu, ka vispārinājums ir patiess? empīriķi apgalvo, ka nepieciešams pietiekams skaits novērojumu(nemin konkrētu skaitu). Racionālisti, kritizējot empīriķus, apgalvo, ka šis skaits nekad nebūs pietiekams. Pēc Bēkona, problēmu empīrisma metodē rada arī elki, kas apsēduši cilvēku – cilts elki(sajūtas), alas elki(aizspriedumi), tirgus elki(valoda) un teātra elki(dogmas un aplami pierādījumi). Tikai atbrīvojoties no tiem iespējams izzināt pasauli.
Empīrisms dzīvei pieiet vienkāršāk, jo atzīst principus, ka daudz kam var uzticēties, ja veselais saprāts to atzīst, pieredze pateiks priekšā kam jātic, kam ne. Uzskats, ka gan jau izdosies savākt pietiekamu skaitu piemēru, lai varētu izdarīt slēdzienu par visu kopumu. Racionālisms tam nepiekrīt, viena no svarīgākajām racionālisma atziņām ir ‘pilnīgi mūsu vara ir tikai mūsu domas’(Dekatrs), ja izdodas savu prātu pārvaldīt un likt tam darboties pilnības, neapšaubāmības un skaidrības režīma, tad ir iespējams apjēgt un izzināt pasauli.…
