Kad nomirst Anša māte, Tālheims ierodas pavadīt viņu pēdējā dzīves ceļā, ne tikai tāpēc, ka tā rīkoties būtu pieklājīgi, bet tāpēc, ka viņš pārdzīvoja par viņas nāvi. “Vairogs un Tālheims sēdēja pie zārka un klusēja. Abi bija dziļi noskumuši.” Arī kad nomirst Ansis, Tālheims aizbrauc uz Anša pēdējo dzīves vietu, apmeklēt viņa kapu. Tālheims ļoti pārdzīvo Anša zaudējumu un, atrodoties pie kapa, viņš “ (..) nevar asaru saturēt, viņas līst, un beidzot viņš tām ļauj pilnu vaļu. Viņš nokar savu galvu pār Anša kapu un šņukst.”
6. Mūzikas alūzijas darbā. J. Poruks bija saistīts ar mūziku. Novērtē morālās vērtības un izteiktās atziņas no mūzikas aspekta.
J. Poruks pats gandrīz visu dzīvi bija saistīts ar mūziku, tādēļ arī darba galvenais varonis Ansis izjūt īpašu saikni ar mūziku un to augstu vērtē. Pirmo reizi tuvības atklāsme Ansi pārņem, kad viņš Rīgā nokļūst teātrī un izdzird Vāgnera darbus. Viņā šī mākslas darba dzirdēšana “iekustināja neizmērojamo dvēseles jūru”. Tas liecina par to, ka arī pašam autoram bija spilgtas emocijas saistībā tieši ar Vāgnera darbiem un ka ar tiem viņš izjuta pasaules nianses.
“ “Kas ir augstāks par brīvību? Mūzikā, vienīgi mūzikā ir neaprobežota brīvība priecāties un gavilēt pēc izciestām bēdām un sāpēm,” Ansis domāja un klausījās pavasara burvīgumā.” Ansis tiecas pēc mūžības, brīvības un vienīgā vieta, kur viņš var justies tā, it kā būtu sasniedzis šīs lietas, ir mūzikā. Atrodoties mūzikas pasaulē , atbrīvojas dvēsele un tā ļauj vaļu emocijām-gan sirdi plosošām, gan pacilājošām. Un pēc Anša teiktā, noprotams, ka pēc šādas emociju izplūdes vienmēr nāk īpaša sajūta, gluži kā priecīgs miers, ko iegūt nevar no nekādām citām aktivitātēm, un tā ir mūzikas vērtība.
…