Lai arī Jehovas liecinieki tiek Latvijā tiek pieskaitīti pie netradicionālajiem un tātad it kā jaunajiem reliģiskajiem strāvojumiem, šai denominācijai mūsu zemē ir jau gandrīz simts gadu ilga darbības vēsture, kuras aizsākumi meklējami pirmajās nedrošajās Vācijas Sargtorņa biedrības kolportieru aktivitātēs pagājušā gadsimta divdesmito gadu vidū. Interesanti, ka šīs reliģiskās organizācijas darbība visā tās darbības laikā gan starpkaru periodā, gan arī vēlāk, lielā mērā pateicoties Jehovas liecinieku nostādnēm attiecībā pret valsti kā tādu, ir sastapusies ar ļoti aizdomīgu un piesardzīgu attieksmi no valsts puses.
Lai labāk izprastu Jehovas liecinieku organizāciju, neliels ieskats šīs kustības būtībā un rašanās vēsturē.
Jehovas liecinieku ticības mācība ir viena no protestantisma denomenācijām (no latīņu denomenatio - pārdēvēt, apveltīt ar savu vārdu), kas radusies uz luterānisma un kalvinisma pamatiem, savā būtībā atejot no tradicionālās baznīcas pamatpostulātiem par Svēto trīsvienību un, pieslejoties ariāniešu nostādnēm un līdzīgi gnostiķiem uzskatot Jēzu Kristu par Dieva pirmo emanāciju, par svēto cilvēku. Arī Svētais gars Jehovas liecinieku izpratnē tāpat kā Kristus „netiek uzskatīts par vienu no Dieva hypostasis, bet apskatīts kā darbīgs spēks.”1 Viena no Jehovas liecinieku mācības doktrīnām ir ticība drīzam pasaules galam, Kristus otrreizējai atnākšanai un tūkstošgadīgās Dieva valstības nodibināšanai uz zemes. Starp citu, pasaules galu Jehovas liecinieki jau gaidījuši vairākas reizes – 1914., 1920., 1975. un 1984. gadā. …
