Cilvēks ir brīvs tik tālu, cik viņa rīcībā neiejaucas cits cilvēks. Ja citi kavē darīt kaut ko, tad zināmā līmenī tā ir mūsu iegrožošana, nebrīve. Var teikt, ka tā ir apspiešana, varbūt pat paverdzināšana. Ir tāds jēdziens kā “politiskā brīvība”. “Cilvēkam nav politiskās brīvības tikai tad, ja mērķi sasniegt viņu kavē citi cilvēki.”1 Lielā mērā mūs ierobežo likumi. Tie mums liedz darīt daudzas lietas. Brīvība ir svēta, neaizskarama vērtība. Ikdienā mēs diemžēl tiekam ekspluatēti dažādos veidos – tāda nu ir mūsdienu Rietumu liberāļu politika. Viņi arī uzsver, ka brīvība ir brīvība, nevis vienlīdzība vai taisnīgums, vai krietnums, vai kultūra, vai cilvēku laime, vai mierīga sirdsapziņa. Brīvības zaudējumu var kompensēt taisnīguma, laimes vai miera ieguvums, tomēr zaudējums paliek zaudējums, vērtību sajukums.
Mills izdala trīs momentus sakarā ar apspiešanu:
1.jebkāda apspiešana, kas grauj cilvēka vēlmes, pati par sevi ir slikta, kaut gan tā var būt arī nepieciešama, lai novērstu citu, lielāku ļaunumu. Neiejaukšanās, kas ir apspiešanas pretstats, pati par sevi ir laba, kaut gan laba ir ne tikai tā vien. …